Mūsdienās ierastās versijas putekļusūcēja tehniskais risinājums pilnībā bija nobriedis faktiski līdz ar 20. gadsimta sākumu. Un arī tad šie aparāti vēl bija lieli, darbošanās ar tiem bija neērta, un lielā mērā tie nemaz nebija vēl tik ļoti populāri, kā ražotāji to būtu vēlējušies. Bet, izrādās, pietiekami interesants šīs ierīces attīstības ceļš bijis arī vēl pirms tā.

Ieskaitot Eiropas lepnākos karaļnamus

Pastāv vairākas interesantas versijas par to, kā, kas un kad izgudrojis putekļusūcēju. Vienu no tām laikam nāksies atmest uzreiz, jo tā drīzāk ir anekdote, nevis realitāte, lai gan, jāatzīst, itin eleganta anekdote, proti: “Putekļusūcēju izgudroja kāds inženieris, kurš ilgi nomocījās ar efektīva kaķu baidītāja radīšanu, un, kad nu viņam tas beidzot bija izdevies, izrādījās, aparāts neslikti tiek galā arī ar putekļu savākšanu...”

Vārdu sakot, viena no potenciāli ticamajām versijām pauž, ka angļu inženieris Hūberts Buts reiz apmeklējis vietējo mākslinieku koncertu, kurā demonstrēts brīnumains veids paklāja attīrīšanai no putekļiem: spēcīgu gaisa strūklu novadīja tieši uz attīrāmo objektu, un... gaisā acumirklī pacēlās milzīgs putekļu mākonis, bet skatītāji, kuri sēdēja pirmajās rindās, acumirklī sāka nervozi kāsēt. Taču tas lika Butam aizdomāties – laikam taču efektīvāk būtu tad, ja liktu gaisam nevis izpūst, bet gan iesūkt putekļus sevī, un 1901. gada 30. augustā viņš saņēma izgudrojuma patentu, nodēvējot to par “Pūtējs Billijs” (Puffing Billy).