Cilvēka mūžs ir pārlieku īss, lai kļūtu par lielu planētas ģeoloģisko pārmaiņu aculiecinieku. Ar to pietiek tikai tam, lai novērotu, piemēram, pilsētas pārbūves vai mežu izciršanas procesus. Tāpēc daudzi Zemes apgabali šķiet mūžam nemainīgi – piemēram, Sahāras karstie smiltāji vai Antarktīdas biezie ledāji. Taču patiesībā tādi tie nav bijuši vienmēr.

Antarktīdas tropiskie meži

18. gadsimtā pasaules apceļotāja Džeimsa Kuka ekspedīcija centās uzmeklēt Nezināmo Dienvidzemi, pirmo reizi vēsturē šķērsojot Dienvidu polāro loku. Taču drīz kuģi atdūrās nepārvaramā ledus biežņā, un Kuks pašpārliecināti paziņoja, ka neviens nekad nespēs aizkļūt vēl tālāk par viņu uz dienvidiem. Protams, Kuks kļūdījās.

Arī mūsdienās ceļojums uz Antarktīdu saistīts ar sarežģījumiem un grūtībām, un skarbie klimatiskie apstākļi nopietni traucē izpētei, taču tur tomēr ir iespējams nokļūt. Un tas, ko pētniekiem izdevies Antarktīdā atrast, devis iespēju apgalvot, ka šis kontinents ne gluži vienmēr bijis ledāju klāts. Pirms aptuveni 40 miljoniem gadu to “apdzīvojuši” koki, zem kuru vainagiem mituši somainie zīdītāji, lielie pārnadži, gigantiskiem murkšķiem līdzīgi dzīvnieki un citas radības. Ja pārvietojas laikā, piemēram, pirms 90 miljoniem gadu, tur varētu atrast tropiskos skujkoku mežus, kas auguši burtiski tikai nieka tūkstoša kilometru attālumā no pola, kā arī daudz dinozauru sugu. Antarktīdā tad valdīja mitrs klimats, bet gada vidējā temperatūra bija 13°C.