Platons teicis: “Mūzika iedvesmo visu pasauli, dāvā dvēselei spārnus, sekmē iztēles lidojumu un visam esošajam piešķir dzīvību un jautrību, to var dēvēt par visa skaistā un visa cēlā iemiesojumu.” Izteikti austrumnieciskā burvībā viņam piekritis Suņdzi: “Mūzika ir smaržīgais tikumības zieds.” Savukārt ģeniālais krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs to formulējis šādi: “Mūzika ir jūtu stenogrāfija.” Iespējams, tas tā tiešām arī ir, un galvenokārt tāpēc, ka visos laikos pilnībā neatkarīgi no tikumiem un gaumes allaž jo īpaši cienīti šo dievišķo skaņu harmoniju radītāji – komponisti.

Katrā ziņā allaž vispieprasītākie bijuši tie, kuri spējuši orientēties galvenokārt uz uztveres vieglo jomu, uz to, ko mūsdienās mēdz dēvēt par popmūziku un tostarp arī rokmūziku, lai gan šā materiāla autoram tomēr negribētos starp šiem žanriem likt vienādības zīmi. Gan jau katram no mums būs savi iemīļotākie komponisti, kuri rakstījuši dziesmas un instrumentālas kompozīcijas šajos žanros, lai gan šis tā dēvētais vieglais jeb populārais žanrs ir pietiekami sens, un daudzi mūsdienu vērtētāji, piemēram, to pašu Mocartu uzskata par sava laikmeta ievērojamu... popmūziķi un ne vairāk.