Attiecīgās čekistu “kaislības” pēc Staļina nāves saglabājās un zināmā mērā pat uzplauka tieši bēdīgi slavenā padomju valsts vadītāja Ņikitas Hruščova laikā.

1953. gada 3. septembrī Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomiteja (PSKP CK) pieņēma lēmumu, ko acumirklī apzīmogoja ar visaugstākās slepenības zīmogu, par ko PSRS itin nekas nevarēja būt augstāks: “Pilnībā slepeni. Īpašā mape”. Mūsdienu pētnieki pauž, ka šādai slepenībai patiešām bija gluži reāls pamats, jo attiecīgajā dokumentā runāts par PSRS Iekšlietu ministrijas 2. Galvenās izlūkošanas pārvaldes paspārnē jaunas 12. (speciālās) nodaļas izveidošanu, kuras galvenais darbības virziens bija teroristisku akciju un diversiju rīkošana ārvalstīs miera laikā pēc PSKP CK Prezidija norādījumiem...

Slepkavību nodaļa

Jāpiebilst, šis slepenais dokuments kļuva pazīstams plašākai publikai tikai 1992. gadā, veicot sagatavošanos Konstitucionālās tiesas procesam “PSKP pret Jeļcinu”, kad toreizējā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina administrācija daudzu citu atmaskojošo materiālu klāstā iesniedza arī šo.

Priekšvēsture īsumā tātad ir šāda. Līdz 1953. gadam PSRS Valsts drošības ministrijas (krievu abreviatūrā – MGB) paspārnē darbojās divas izteikti teroristiskas apakšvienības, kas izpildīja sevišķi svarīgus “partijas un valdības” uzdevumus jeb, izsakoties gluži atklāti, nodarbojās ar Kremlim neērtu personu fizisku likvidēšanu. PSRS MGB Birojs Nr.1, kuru vadīja vēlāk pazīstamais padomju drošības iestāžu atmaskotājs starptautiskā arēnā ģenerālleitnants Pāvels Sudoplatovs, bija atbildīgs par visa veida terora un diversiju aktu īstenošanu ārpus PSRS. Birojs Nr.2, kuru vadīja ģenerālmajors Viktors Drozdovs, savukārt nodarbojās ar slepenām neērto personu likvidēšanas operācijām pašā Padomju Savienībā.