Viedoklis par mūsu pasaules heliocentrisko iekārtojumu pilnībā noformējās 17. gadsimta otrajā pusē. Tiesa, tajā laikā vēl valdīja uzskats, ka Saules sistēmā ir tikai sešas planētas. Kopš tā laika pagājuši jau vairāki gadsimti, tagad cilvēces rīcībā esošās tehniskās iespējas ļauj pētniekiem pašiem savām acīm aizvien tuvāk aplūkot dažādus kosmiskos ķermeņus, un vienlaikus Saules sistēmas matemātiskie aprēķini ietiepīgi norāda uz to, ka tajā vēl bez šodien jau zināmajām deviņām (?) vajadzētu būt vēl vienai planētai. Vēstīts pat gluži konkrēti: tai būtu jāatrodas zonā starp Marsu un Jupiteru jeb tur, kur tagad atrodas noslēpumainā asteroīdu josla.

Zinātnisko teoriju matemātiskā nepielūdzamība

Vispirms atgādināsim, ka šī zona ir Saules sistēmā dzīvībai piemērota zona, kur temperatūra dod iespēju eksistēt ūdenim šķidrā veidā. Attiecīgais tukšums šajā zonā pievērsa jau Johannesa Keplera (1571–1630) uzmanību, taču tolaik neviens cits tam tomēr nepievērsa īpašu vērību. 18. gadsimtā Johans Ticiuss un Johans Bode Saules sistēmas planētu izvietojumā konstatēja skaidri izteiktu matemātisko likumsakarību: planētu attālums no Saules palielinās atbilstoši ģeometriskajai progresijai. Un šeit iespaidīgi šķiet tas, ka vēlāk vairākumā gadījumu reālie attālumi patiešām sakrita ar Ticiusa–Bodes formulas skaitļojumiem, un neierakstījās tikai Neptūns, kas izrādījies par astoņām astronomiskajām vienībām tuvāk Saulei, nekā matemātiski pienāktos.