Latvju tradīcijā Mārai ir pašas Pirmmātes seja – tā dzīvību dod un saņem, tā ir taisnīga, dāsna, prasīga un rūpīga, nepiekāpīga un taisnprātīga. Viņa nelokās un nemainās, mainās tikai sejas. Māra ir visas mātes (Vēja māte, Uguns māte, Piena māte, Gausa māte, Veļu māte u. c.), viņas pārraudzībā ir dabas stihiju enerģijas (uguns, ūdens, zeme un gaiss), fiziskā matērija (zeme pati, koki, kalni, alas, augi un akmeņi), dzīvības formas (kukaiņi, putni, dzīvnieki un cilvēki) un visa Veļu valstība ar nesaskaitāmām veļu rindām.

Māras tiek atzīmētas četras reizes gadā: Pavasara Māra jeb kāpostnīca 25.III, Vasaras Māra jeb DižMāras diena 7.VIII, Rudens Māra jeb Veļu mātes diena 8.IX un Ziemas Māra jeb svecaine 2.II.

Tautasdziesmas daudzkārt atgādina – lai iegūtu Māras vēlību, jāpārzina tās likumi, te nu izsvērti četrpadsmit.

I Dzimumu likums. Starp vīrišķo un sievišķo ir skaidra un noteikta robeža. Tā nav velkama un grozāma pēc prāta vai iegribas, Māras paSaules likumi norāda uz sievietes sūtību pārraudzīt dziļi iekšējus procesus, radīšanas notikumu un kopt fiziskās un vieliskās vides noteikumus.

Kam tie kalni, kam tās lejas,

Kam tie kupli ozoliņi?

Dievam kalni, Mārai lejas,

Bitēm kupli ozoliņi.