1905.–1907. gada revolūcijas notikumi padomju laika historiogrāfijā tika traktēti ļoti vienkāršoti – šķiru cīņa, darbaļaužu – proletariāta un darba zemniecības – cīņa (arī bruņota) pret apspiedējiem. Arī apspiedēji bija skaidri izteikti – tie bija vācu baroni un cara valdības ierēdņi.

Atjaunotajā Latvijā vēsturnieki diemžēl pagaidām ļoti maz ir pievērsušies 1905. gada tematikai – tapuši tikai atsevišķi, tiesa, ļoti kvalitatīvi, pētījumi. Lai arī kopš šiem notikumiem ir pagājis ilgs laiks, pētāmo tēmu skaits nav sarucis, tieši otrādi – palielinājies.

1906. gada 6. maija dienā ap pusdienlaiku Rīgas Lutera baznīcas draudzes mācītājs Eižens Šeiermanis lēnā gaitā ar zirga pajūgu brauca pa klusu Pārdaugavas ieliņu, kas bija nodēvēta par Ķekavas ielu, savas draudzes kapsētas jeb Ziepniekkalna kapu virzienā. Te pēkšņi ap kādas mājas stūri atskanēja uz mācītāja pusi raidīti revolvera šāvieni. Mācītāju savainoja piecas lodes. Šeiermanis pēc tam ilgi ārstējas slimnīcā, taču izdzīvoja un turpināja pildīt savus amata pienākumus. Bet kluso Pārdaugavas ieliņu bija sasniegušas trauksmaino, visu milzīgo Krievijas Impēriju satricinājušo revolucionāro notikumu atbalsis. Lutera draudzes virsganu bija savainojušas revolucionāro kaujinieku raidītās lodes – pārāk uzkrītoši E. Šeiermanis bija no savas baznīcas kanceles kritizējis tālaika norises.

Šos notikumus mēs šodien pazīstam ar nosaukumu “1905. gada revolūcija”, kaut patiesībā šī revolūcija ilga veselus divus gadus, hronoloģiski atzīmējoties ar 1905.–1907. gada nogriezni. Laikam visvairāk, pieminot šo periodu, esam dzirdējuši bieži citētās nupat mūžībā aizgājušā dzejnieka Jāna Petera rakstītās rindas “… vēl nāks Piektais gads, asins lietus līs/ Un visaugstākās priedes nolauzīs” – kas pārtapušas Maestro Raimonda Paula skaņdarbā “Manai dzimtenei” un kļuvušas par memoriālu Dziesmu svētku noslēguma koncertu sastāvdaļu.