Būtu bijis ierasti mierīgs vai steidzīgs rīts, tu skaties vannas istabas spogulī. Ak! Te nu viņa ir! Gadiem neredzētā! Liela, resna, spoži sarkana ar dzeltenīgi baltu izspīlētu vidiņu. 

Tavā galvā kā veca kinolente pārtinas pusaudzes gadi, viss meiteņu žurnālos lasītais, piedevām atskan mammas bargā balss “nespaidi pumpas!”. Tavi padsmit jau no otras puses rakstāmi, bet pat mammas bargā balss galvā nespēj atturēt tevi no vēlmes izspiest pumpu. Tagad jau esi “liela meitene” un zini, ka nav jēgas spiest tādas pumpas, kurās nekā nav, bet šādas “gatavas” resnules iztīrāmas higiēniski, lai neizvazātu mikrobus pa visu seju un acīm. Bet tik un tā tāds pusaudzisks, nedaudz neķītrs atvieglojums pārņem tajā brīdī, kad esam iztīrījušas to lieko šmuci...

Kas tev aiz ādas? Jautājums vietā. Nav, gadiem nav un še tev – uzrodas kā tādam pusaudzim! Vai varbūt tu visu mūžu ar tām esi spiesta sadzīvot? Varbūt uzrodas ik pa laikam? Jau no skolas laikiem zinām, ka āda ir mūsu lielākais orgāns ar apbrīnojamām funkcijām. Tieši ar ādu mēs saskaramies ar apkārtējo fizisko pasauli. Un āda var ciest gan no ārējās iedarbības, gan “izmest” uz āru to, kas mums notiek iekšienē.