1921. gada 26. janvārī Sabiedroto valstu jeb Antantes Augstākā padome Parīzē pieņēma lēmumu atzīt Latvijas Republiku “de iure”, tas ir, par neatkarīgu valsti no starptautisko tiesību viedokļa. Īstā “de iure” nozīme atklājās tikai PSRS okupācijas periodā, kad daudzas valstis Latvijas neatkarības atzīšanu turpināja juridiski uzturēt spēkā.

Taču 20. gadu sākumā daļa Latvijas iedzīvotāju jau bija sākuši šaubīties, vai tāds “de iure”, ko nevar ne mugurā uzvilkt, ne uz maizes uzziest, tiem vispār vajadzīgs. Tomēr, kad starptautiskā atzīšana pienāca, prieks par to bija liels un neviltots.

Latvijas ārpolitikas veidotāji, vispirms jau ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics un arī diplomāts Miķelis Valters, par Latvijas starptautisko atzīšanu ar apskaužamu neatlaidību bija cīnījušies divus gadus. Lasot avīzēs, kā tiek saņemts atteikums pēc atteikuma, vidusmēra latvietī jau bija sācis nogulsnēties rūgtums un vienaldzība. Vēl burtiski dažas dienas pirms negaidītās atzīšanas, 1921. gada 16. janvārī, "Latvijas Kareivis" sodījās, ka "Eiropas lielās, slavenās demokrātijas ir pārņēmis garīgs sastingums, utilitārisms tajās nomācis spēju līdzjust brīvības cīņām”. 

Jā, ierindas pilsonim gribējās, lai Latvija būtu līdzīga starp līdzīgām, tomēr jāapzinās, ka no ikdienas vajadzību viedokļa “de iure” viņam noteikti neatradās pirmajā vietā.