Jautāta, ar ko īsti viņa nodarbojas, LĪGA KALNIŅA, “Rudzupuķes dziednīcas” saimniece, vispirms mani pierunā atnākt un izbaudīt pašai. Godīgi – mani reti kas var pārsteigt, bet Līgas jaudīgais lauks lika man uz divām stundām pārcelties kaut kādā citā, šķiet, augstākā vibrācijā. Es vēlos, lai tu uzzini par Līgu vairāk!

Pirms kāda laiciņa tavā mājīgajā studijā es biju uz seansu. Ceļojums pie sevis – tā tu to sauc sociālajos tīklos. Pēc tam mājiniekiem nemācēju paskaidrot, kas tas bija, ko tu darīji…

Tāpēc jau es gribēju, lai tu sākumā izbaudi. Lai caur sajūtām saproti. Jo pusi var ietērpt vārdos, pusi – nevar!

Tā nebija nekāda “parastā” klasiskā masāža.

“Parastās” masāžas nekad neesmu taisījusi, man nav ne zināšanu, ne pamatu, un šajā ziņā esmu nedaudz kategoriska – uzskatu to par vecās pasaules instrumentu. Jaunajā pasaulē viss notiek caur maigumu, mīlestību, nekam vairs nav jāsagādā sāpes. (2024. gadā “SPĪGANĀ” bija vairāki raksti par masāžu bez sāpēm.) Kad man saka: “Man vajag tā stingri, uz punktiem spiest!”, es saku – tas nebūs pie manis, tur jāmeklē cits meistars. Nav neviena tāda instrumenta, ar ko tu vari tik dziļi cilvēkam pieskarties, kā maigums un mīlestība. Jo mīlestība cilvēku atver, bet sāpēs cilvēks aizveras ciet.