14. februāris vēsturē un senās avīzēs. Drēzdene ugunsjūrā

1945. gada 14. februārī. Pirms 80 gadiem ar viena uzlidojuma vilni pēc otra ritēja Vācijas pilsētas Drēzdenes bombardēšana, ko neilgi pirms 13. februāra pusnakts uzsāka britu aviācija un šajā un nākamajā dienā – 15. februārī – turpināja ASV bumbvedēji.

Kopumā operācijā piedalījās 1300 lidmašīnu, kas nometa 3900 tonnas gan eksplodējošu, gan aizdedzinošu bumbu. Tās pārvērta pilsētas centru liesmu jūrā. Drēzdenes traģēdija joprojām ir kara šausmu simbols, ja runā par civiliedzīvotāju piedzīvoto. 

To vērtē kā briesmīgāko bombardēšanu visā Otrā pasaules kara laikā, ja neskaita Hirosimas un Nagasaki atombombardēšanu. Pilsētā gāja bojā aptuveni 25 tūkstoši cilvēku. 

Precīzs upuru skaits nav zināms, bet minēto aptuveno skaitli 2010. gadā nosauca Drēzdenes pašvaldības īpaši izveidotā vēsturnieku komisija. Sagrauto namu pagrabos un patvertnēs bojāgājušo ķermeņus turpināja atrast arī pēc Otrā pasaules kara, kad jau sākās pilsētas atjaunošana. Līdz 1966. gadam tika atrasti 1856 ķermeņi, bet pēdējo reizi būvnieki upuru paliekas uzgāja 1989. gadā. Nacistu varas pēdējos mēnešos un tāpat vēlāk mēdza nosaukt vairākas reizes lielāku bojāgājušo skaitu, taču, nemazinot notikušā šausmīgumu, laika gaitā tas pakāpeniski koriģēts uz leju. Sākumā upuriem pieskaitīja arī 100–200 tūkstošus bēgļu, kuri no citiem Vācijas apgabaliem, tostarp Baltijas valstīm, vilcienos un pa šosejām kopš 1944. gada nogales pastāvīgi saplūda Drēzdenē, glābjoties no uzbrūkošās PSRS armijas. Taču tūkstošiem ļaužu, ko haosā pasludināja par mirušiem, vēlāk izrādījās dzīvi. Drēzdenes pašvaldība, vairoties no pārmērīgas pilsētas noslogošanas ar apgādājamo masām, bija panākusi, lai bēgļi no austrumiem pēc iespējas ātrāk dotos tālāk no pilsētas, dziļāk Vācijā, tādējādi nevilšus paglābjot daudzas dzīvības.

Vēsturnieki un arī politiķi daudz diskutējuši, vai Drēzdenes bombardēšana uzskatāma par kara noziegumu. Pamatsecinājums ir tāds, ka tā bija "amorāla rīcība", taču ne kara noziegums, jo sabiedrotajiem bija vairāki argumenti. Viens no tiem – Drēzdenē atradās ap 110 nacistu kara industrijas rūpnīcu un tā bija loģistikas mezgls. Cita lieta, ka 

ugunsjūra gan pārvērta pelnos 6,5 hektārus pilsētas vēsturiskā centra, daudzus muzejus un kultūrvēsturiskas būves ar visu, kas tajās atradās, taču dzelzceļa mezgli un rūpnīcas nereti palika teju neskartas. 

Vēsturisko ēku rekonstrukcija Drēzdenē sākās drīz pēc kara un turpinās arī mūsdienās, tostarp ar bijušo bombardētāju finansiālo atbalstu. Aptaujas liecina, ka drēzdenieši pilnībā atbalsta pilsētas centra atjaunošanu pirmskara veidolā, pa starpu pieļaujot mūsdienīgas ēkas.

"Jaunākās Ziņas", 1925. gada 14. februārī

Kapsēda (Liepājas apriņķis). Māņticības upuri. Daži saimnieki, gaidīdami pastardienu, pārdevuši lopus un mājas un 2 nedēļas pirms pastardienas apmetušies mežā, kur skaitījuši pātarus un gaidījuši to Kungu nākam. Minēto pagastu apstaigājuši 2 vīrieši, kuri sludinājuši pastargalu un noturējuši slepenas sapulces un vākuši ziedojumus neticīgo atgriešanai. Ziedots ļoti daudz, jo pratuši veikli iestāstīt, ka naudu nav vērts taupīt. Tagad, pēc 6. februāra, kad zeme pa vecam ripo pasaules telpā, atdarās acis, ka krituši krāpnieku rokās.