Represiju izraisīto sāpju un ciešanu atcerei nevar būt noilguma. Nav tik būtiski gadi, kuros notika latviešu izsūtīšana uz Sibīriju, daudz svarīgāk, lai nākamās paaudzes to atcerētos ne tikai kā vēstures notikumu, bet sajustu arī emocionālo nospiedumu tautā, kad vairs nebūs aculiecinieku. Kā saglabāt vēsturisko atmiņu par represijām arī pēc tam, kad neviena no izsūtītajiem vairs nebūs šajā saulē un nevarēs par tām pastāstīt? To jautājām vēsturniekiem, muzejniekiem un pašiem represētajiem.

1949. gada 25. martā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā sākās deportācijas akcija “Krasta banga” (“Прибой”), kuras laikā 42 125 Latvijas iedzīvotājus izsūtīja mūža nometinājumā uz Sibīriju. Lūk, tāds ir vēsturiskais fakts, kas neko nepasaka par izsūtīto sāpēm, ciešanām un pārdzīvojumiem, bērniem atņemto bērnību un tiem, kas nekad vairs neatgriezās Latvijā. No šiem notikumiem pagājis teju viena cilvēka mūžs – jau septiņdesmit seši gadi. Starp mums kā sirmgalvji vēl ir izsūtītie un izsūtījumā dzimušie bērni, kuru ar katru gadu paliek arvien mazāk.

“Kad atgriezos Latvijā, man jau bija 14 gadi. Tur, Sibīrijā, pagāja tikai mana bērnība. Visu pārdzīvojumu smagumu iznesa vecāki. Atmiņas ir tādas, kādas ir. Neko labāku dzīvē nebijām redzējuši, nebija, ar ko salīdzināt. Atbraucot mājās, bija citādi,” saka Liepājas Politiski represēto kluba priekšsēdētājs Ilgvars Šēns. Viņš labprāt izstāstītu izsūtījumā pieredzēto skolēniem, taču pagaidām neviens no pilsētas un tuvākās apkaimes vēstures skolotājiem neesot viņu uzaicinājis.