Šogad "SPĪGANAS" jaunajā rubrikā “Dorotejas dārza skola” būs stāsti par vērtīgākajiem viduslaiku dārza augiem. Daudziem garšaugiem un ārstniecībā izmantotajiem senā dzimtene ir Vidusjūras reģions, kur tie sastopami savvaļā. Ar cilvēku rūpēm, atlasi un selekciju tie gadsimtu gaitā nonākuši piļu, klosteru, muižu un aptieku dārzos, zemnieku un pilsētnieku dobēs, pamazām pieradināti arī mūsu zemes īsajām vasarām, vēsajiem pavasariem, rudeņiem un aukstajām ziemām...

Salvija ir dienvidniece, mazliet klīrīga, neprognozējama un nemēdz dāsni dalīties ar sēklām kā, piemēram, koriandrs, kam jau pirms novākšanas steidzīgākās sēklas paspējušas izbirt dobē.

Cēsu pils viduslaiku dārzā salvija neuzzied katru vasaru vai arī sezonā zied tikai daži augi. Sēklas izdodas ievākt, taču tās nedīgst. Arī turpat augsnē iebirušās, pārziemojušās neuzdīgst. Parasti salvijas stādus ieteicams pirkt dārzniecībā vai stādu tirdziņā pie profesionāliem audzētājiem, taču vari iegādāties sertificētas sēklas izmēģināt iesēt pati. Dārzā jāizvēlas saulaina, no vējiem pasargāta vieta, kur turpmākos apmēram piecus gadus nav paredzēts neko pārveidot. Noteikti patiks saulaina nogāzīte pret dienvidiem, kur aizmugurē kāda siena vai mūris aizvējam.

Vasarā, jūnija beigās, var eksperimentēt un stādu ieaudzēšanai pieliekt pie zemes kādus zarus, nostiprinot ar mietiņiem. Apmēram mēneša laikā būtu jāizdzen saknes. Vēl var sagatavot spraudeņus no salvijas zariņiem. Salvija var augt arī saulainā istabā podā uz palodzes. Svarīgi nepārlaistīt!