Cilvēcei jau sen zināma fantastu piedāvātā doma: ja izgudrotu tā dēvēto laika mašīnu, cilvēkiem no nākotnes pavērtos iespēja paviesoties pagātnē, tātad arī mūsu laikos. Bet tad ir nākamais loģiskais jautājums: vai tādā veidā šeit nevajadzētu saglabāties noteiktām “informatīvajām pēdām”? Un vai nav tā, ka tādas vispirms būtu jāmeklē mūsdienu galvenajā virtuālajā vidē – starptautiskajā tīmeklī? Katrā ziņā pietiekami plašs nopietnu zinātnieku loks jau tagad nodarbojas ar šādu pēdu meklēšanu. Interesanti, kā viņiem sokas?

I

2009. gada 28. jūnijā ievērojamais mūsdienu fizikas teorētiķis Stīvens Hokings savā labierīkotajā ratiņkrēslā vientulībā sēdēja Kembridžas universitātes koledžā un pacietīgi gaidīja, kad strauji atvērsies durvis un pa tām iedrāzīsies viņa sarīkoto viesību apmeklētāji. Pareizāk sakot, jautājums bija tāds: vai tās atvērsies, un vai kāds ieradīsies? Turklāt līdz tam momentam patiesībā vēl neviena uzaicinātā nemaz nebija: Hokings izsūtīja ielūgumus (un pat publiski tos izsludināja) jau pēc tā, kad bija vientulībā ilgi nosēdējis pie uzklātā viesību galda, kur viesu vietā bija izvietoti piepūsti gaisa baloniņi.