27. februāris vēsturē un senās avīzēs. Senās Grobiņas godība

1695. gada 27. februārī. Pirms 330 gadiem Kurzemes un Zemgales hercogs Frīdrihs Kazimirs piešķīra pilsētas tiesības Grobiņai, kaut miests apkaimē bija spēlējis svarīgas apdzīvotas vietas un cietokšņa lomu jau simtiem gadu pirms tam.

14. gadsimtā būvētā Grobiņas pils hercogistes periodā kalpoja par vienu no hercoga rezidencēm un 1660. gadā poļu–zviedru karu laikos Grobiņas miestu pat varēja uz brīdi uzskatīt par hercogistes galvaspilsētu, jo tur pēc atsvabināšanas no zviedru gūsta mitinājās hercogs Jēkabs – viņa Jelgavas pils tobrīd bija karos pārāk izpostīta. Tiesa, arī Grobiņa šajos karos tika cietusi no zviedru iebrukuma, kad nodega miests un koka baznīca, kā arī gāja zudumā svarīgi pārvaldes dokumenti. 1664. gadā ar Jēkaba ziņu nodegušās vietā uzbūvēja mūra baznīcu, kas pilsētā slejas joprojām. 

Jāatzīmē, ka Livonijas kara laikā, lai iegūtu finansējumu aizstāvēšanās organizēšanai pret Krievijas cara Ivana IV karaspēku, Livonijas ordenis 1560. gadā ieķīlāja Grobiņas komtureju par 50 tūkstošiem florīnu kaimiņam Prūsijas hercogam. 

Zināms, ka ap šo laiku Grobiņā pastāvējusi skola, iespējams, pirmā laicīgā skola Kurzemē. Sīkākas informācijas par to gan trūkst. Apgabals tika atgūts 1609. gadā, kad Kurzemes un Zemgales hercogs Vilhelms apprecēja Prūsijas princesi Sofiju un Grobiņu saņēma atpakaļ kā līgavas pūru. 1697. gadā Grobiņai piešķīra ģerboni, kas heraldikas valodā simbolizē modrību un rūpīgumu – dzērve uz vienas kājas, paceltajā turot akmeni.

Bet Ālandes upes krasti tagadējās pilsētas apkaimē bijuši apdzīvoti vēl akmens laikmetā. Tā kā senatnē Ālande bija kuģojama, šo kā izdevīgu tirdzniecības un dzīves vietu bija ievērojuši arī kurši. Tie, kā uzskata, tagadējā Skābaržkalnā uzcēla 9. gadsimta hronikās pieminēto Zēburgu jeb Jūrpili. Kaut krustneši 13. gadsimtā kuršu Jūrpili nodedzināja, dzīve pie tās turpinājusi kūsāt arī viduslaikos – to apliecina arheoloģiskajos izrakumos konstatētais pamatīgais kultūrslānis. Pats vārds "gruobīns" kuršu mēlē nozīmējis "skābaržu mežs" vai "skābaržu vieta". Vēsturnieki īpaši uzsver faktu, ka aptuveni laikā no 7. gadsimta līdz 9. gadsimta vidum pie Grobiņas pastāvējusi senskandināvu kolonistu apmetne, turklāt kurši un skandināvi dzīvojuši kaut atsevišķi, taču līdzās. 

Pētniekiem nav precīzi zināms, kur tieši atradusies Grobiņas kolonistu ciema vieta, taču arheologu uzieto kapulauku izpēte ļauj pieņemt, ka no Gotlandes un Viduszviedrijas nākušie skandināvi, dzīvodami Grobiņas apkaimē, atstājuši tajā ap 3000 kapu. 

Vienlaikus kopienā dzīvojuši 300 līdz 500 cilvēku, no kuriem apmēram puse bijuši jaunieši līdz 15 gadu vecumam.

"Strādnieku Avīze", 1925.vgada 27. februārī

Vietējie kinoteātru īpašnieki šinīs dienās no pilsētas valdes saņēma rīkojumu izlikt redzamā vietā, cik vietas ir kinematogrāfā, neielaist publiku vairāk, cik vietas, un ievērot visas tehniskās prasības, tas ir, vajaga būt zināmam skaitam izeju durvis uz ielu vai sētu. Kādam lielākam kinoteātrim ir divas izeju durvis, bet ne uz sētu, nedz arī uz ielas, bet šaurā koridorā. Šausmas pārņem, kad iedomājas, kas notiktu, ja tādā šaurā kinoteātrī izceltos panika, cits citu nospiestu šaurā koridorā, griesti arī nav pienācīgi nostiprināti un sienas ir būvētas no plānas ķieģeļu kārtas.