Kad Kristofors Kolumbs 1492. gadā atklāja tā dēvētās Jaunās Pasaules pirmo salu, nodēvējot to par Espanjolu, uz turieni burtiski masveidā sāka plūst alkatīgo eiropiešu avantūristu un noziedznieku pūļi, kuriem tur acumirklī iepatikās viss – klimats, daba un tostarp arī miermīlīgie un godbijīgie vietējie iedzīvotāji. Tiesa, tie pēdējie gan ātri izmira – jaunie okupanti sev līdzi atveda iezemiešiem nāvējošās bakas, pret ko viņiem nebija dabiskās imunitātes. Sala faktiski acumirklī kļuva pilnībā neapdzīvota...

Cukura plantāciju paradīze

Bet jau drīz šo vairs neapdzīvoto sauszemes pleķīti iekāroja spāņu okupantu sekotāji pārceļotāji jeb kolonisti, jo tur valdošais klimats bija unikāls – tas deva iespēju gadā ievākt pat vairākas ražas, un pamatā tie bija ideāli apstākļi cukurniedru audzēšanai. Tiesa, gluži nopietnai salas kolonizēšanai viņiem īsti nepietika laika, jo jau drīz tur ieradās vieglā laupījuma tīkotāji arī no Francijas, un visi centieni viņus aizdzīt prom beidzās tikai ar īslaicīgām mainīgām sekmēm. Rezultātā 17. gadsimta pašās beigās spāņiem nācās gluži oficiāli atzīt, ka puse salas tomēr pieder arī frančiem.

Aptuveni tajā pašā laikā uz salu masveidā sāka nogādāt specifisko bezmaksas darba spēku – melnādainos vergus no Āfrikas. Cukura rūpniecība sāka attīstīties lavīnveidīgi, uz salas dāsni izaudzētās cukurniedres turpat arī apstrādāja, un jau 18. gadsimtā šis reģions kļuva par līderi cukura rūpniecībā – tur saražoja vismaz 40% no visa pasaules cukura. Turklāt apstākļi ļāva saražot vēl vairāk, taču tam bija nepieciešams aizvien lielāks daudzums vergu. Arī tāpēc, ka dzīves apstākļi šiem vergiem, protams, bija gaužām nelāgi: nežēlīgi smags darbs, trūcīga ēdināšana un pilnībā jebkādas medicīniskās palīdzības neesamība noveda pie milzīga bojāgājušo daudzuma. Taču šo “kadru mainību” ne gluži vienmēr izdevās kompensēt ar regulārajām jauna darbaspēka piegādēm no Āfrikas.