Maģiskais melnais spogulis

Pašās 19. gadsimta beigās Krievijas impērijas Smoļenskas guberņas muižnieks Mihails Gedeonovs nejauši uzzināja, ka netālu esošajā savulaik kādas kņazu dzimtas pamestajā muižā atrodas melns spogulis, kuram piemīt dīvainas maģiskās īpašības. Būdams zinātkārs cilvēks un jo īpaši dažādu senlietu cienītājs, Gedeonovs vispirms pāršķirstīja pieejamās senās grāmatas, un, lūk, ko noskaidroja.

Izrādās, pirmo reizi par melnajiem spoguļiem 16. gadsimta vidū vēstīts alķīmiķa Kristofa Vārgnera dzīves gaitu aprakstā, un tur apgalvots, ka šis alķīmiķis it kā esot pašrocīgi izgatavojis vairākus tādus maģiskos spoguļus, skrupulozi ievērojot tehnoloģiju, kuras noslēpums iegūts “kaut kur austrumos”. Un turpat arī bijis vēstīts par to, ka šie spoguļi spējot parādīt pagātni un nākotni, kā arī atainot notikumus, kas notiek aiz trejdeviņām zemēm jeb lielā attālumā.

Viens no tādiem spoguļiem savulaik nonācis poļu būrēja Jana Tvardovska rokās, bet vēlāk pārgājis pie krievu kņaziem Druskihiem-Sokoļinskiem – Gedeonova kaimiņiem. Zinātkārais muižnieks devies uz pamesto muižu, kur viņu sagaidījis tikai vecs un vientuļš sargs un pārvaldnieks vienā personā, kurš aizvedis viesi uz nelielu zāli, pastūmis malā biezus aizkarus un atvēris skatienam kvadrātveida spoguli ar blāvu, šķietami it kā alvas krāsas virsmu. Sargs norādījis uz lejas daļā esošajiem ieplaisājumiem, paskaidrojot, ka tie radušies no paša franču imperatora Napoleona Bonaparta dūres triecieniem. Proti, ar savu karaspēku ejot uz Maskavu, viņam sanācis reiz pārnakšņot pie kņaza Jakova, pie kura tolaik bijis šis spogulis, un tas parādījis Napoleonam viņa absolūto sagrāvi un kaunpilno bēgšanu no Krievijas, un tāpēc jūtu uzplūdā viņš ar dūri iebliezis tieši pa spoguli.

Sargs brīdinājis Gedeonovu, lai neiet pārāk tuvu, jo šis esot uzskatāms par nolādētu “stiklu”. Jautāts par to, kas tad varētu notikt, sargs paudis, ka viss varot notikt – pirms aptuveni 15 gadiem šeit kāds meistars līmējis špaleras un kādā reizē aizdomīgi ilgi nav nācis laukā no telpas, bet, kad ļaudis ielūkojušies, atraduši viņu bez samaņas guļam uz grīdas. Izvests laukā svaigā gaisā, meistars, par laimi, atguvies un uzreiz atzinies, ka vienkārši ieskatījies tajā nolādētajā spogulī, bet no tā acumirklī izšāvusies cilvēka roka un burtiski ar spēku it kā pienaglojusi grīdai...

Vēl sargs pastāstījis, ka reiz viņš aizmirsis aizvērt biezos aizkarus, un kādā brīdī no spoguļa izsprucis aveņkrāsas stars un sācis nervozi šaudīties pa visu zāli, no kā vienā vietā acumirklī aizdegušies aizkari, citā vietā – špaleras. Laimīgā kārtā visu esot izdevies laikus apdzēst, tomēr ugunsgrēka pēdas palikušas labi saskatāmas.

Gedeonovs nav vēlējies lāgā noticēt šiem stāstiem, tāpēc piedāvājis tūlīt pat un uz vietas visu pārbaudīt. Viņš braši piegājis cieši klāt spogulim un ielūkojies tajā. Un jau acumirklī varējis vērot šķietami neticamo: spogulī atainojās visa zāle, proti, lustras, galdiņš, gleznas pie sienām, dažādas citas mēbeles un viss tamlīdzīgais, vienīgi nebija redzams... pats Gedeonovs. Viņa ķermenim acumirklī pārskrējušas izbaiļu skudriņas, savukārt jau nākamajā acumirklī spogulis sācis uzskatāmi satumst, pielejoties ar dīvainu melnumu, gluži kā rakstāmtāfele. Tad Gedeonovs šausmās atvilcis galvu un strauji aizvēris spoguļa aizkaru.

Pietiekami dāsni apdāvinājis lāga veco sargu, Gedeonovs strauji devies prom no pamestās muižas, bet tajā pašā vakarā visu notikušo rūpīgi pierakstījis savā ceļojumu aprakstu burtnīcā. Vai nu tam ir kaut kāda saistība ar šiem pierakstiem, vai arī nav – par to grūti spriest, taču zināms, ka 1918. gadā satrakojušies boļševistiski noskaņotie apkaimes zemnieki pamanījās pamesto muižu jau pavisam un neglābjami izlaupīt, un kopš tā momenta melnais spogulis pazudis bez pēdām...