Kolhozu zemniekiem pases neizsniedza vispār, un pārcelties viņi drīkstēja tikai no viena lauku ciema uz citu lauku ciemu.

Pirms pusgadsimta PSRS atcēla tā dēvēto “padomju dzimtbūšanu”, proti, boļševiku vara atļāva izdot pases arī zemniekiem. Jā, tas notika tikai 70. gados! Līdz tam momentam vairākus gadu desmitus lauciniekiem nebija iespēju bez īpašas saskaņošanas ar vietējo priekšniecību aizbraukt no laukiem, un turklāt vispār prom no turienes doties drīkstēja tikai personas līdz 16 gadu vecumam un vēl dažas specifiskas ļaužu kategorijas. Laikam jau bija kāds gluži konkrēts iemesls, kāpēc Josifa Staļina valdīšanas laikā bija izlemts vārda vistiešākajā nozīmē padomju pilsoņus piesiet pie vietas laukos.

Tā dēvētās kolektivizācijas laikā PSRS bija spēkā savdabīgs skumjš humors, kuru laikam nebūs viegli pilnībā saprotami latviskot. Proti, krievu abreviatūru VKP (b) tulkoja kā “otrā dzimtbūšana (boļševiku)”, nevis kā “Viskrievijas Komunistiskā partija (boļševiku)”. Var atgādināt, ka kolektivizāciju – atsevišķo zemnieku saimniecību apvienošanu kolektīvajās saimniecībās jeb kolhozos – padomju vara jaunajā boļševiku valstī sāka īstenot 20. gados. Jau kopš paša sākuma strādāšana tādās saimniecībās vairākumam iesaistīto bija ļoti neizdevīga, jo puslīdz turīgajiem zemniekiem visu īpašumu vienkārši atņēma un bez jebkādas kompensācijas nodeva kolhozam, savukārt par padarīto darbu naudas vietā norēķinājās ar tā dēvētajām darbadienām: tās bija tādas uzskaites vienības, kuras vēlāk varēja apmainīt pret maizi un citiem produktiem, kuri turpat pašiem arī bija jāizaudzē. Lai gan nav noslēpums, ka tajā laikā daudzi zemnieki tomēr kvēli ticēja boļševiku noformulētajām komunisma idejām, tāpēc kolhozos iestājās pilnībā labprātīgi. Un tur veidojās raiba piekrītošo, piespiesti un visās jomās pamatīgi piemānīto ļaužu sabiedrība.