Jāsaprot, ka mūsu zemēs dzīvojušās odze, zalktis un gludenā čūska ir dažādi rāpuļi (kā par to vēsta to pavārdi), un izrādās, ka senāk par čūsku dēvējuši tikai odzi, pārējie saukti par striķi, pinekli, stīvnāsi, tārpu, zemes putnu, jumpravu, lingā putnu, brūti, māsiņu... 

Vēl vairāk – “Katrai čūskai esot savs vārds, un, ja to zinot, tad varot izsaukt. Čūska tad nākot pretī, un ar viņu varot darīt, ko gribot, jo tādam viņa nekožot. Tikai vajagot saukt sieviešu vārdā: "Ilziņ, Līzīt, Grietiņ utt.!" Savukārt, lai pavisam čūsku neredzētu, jāizmanto čūsku vārdi, piemēram – "Labrīt, visi meža kukainīši!", “Eita jūs, māsiņas, pa malām, es iešu pa ceļu”, “Vecas vīzes, lapčas projām!”

Zinātnieks Konstantīns Karulis uzskatīja, ka vārda “čūska” sākotnējā nozīme varēja būt “dūrēja”, par šo nozīmi salīdzinoši apvidvārds nāvcirte “čūska”. Salīdzinājumam arī apvidvārds čuskāt – “durt, durstīt, bakstīt” un tās pašas cilmes čuslis – garš, smails iesms, krāsns kruķis. Jāteic, ka apzīmējums “čūslājs” – aizaugusi, nekopta vieta – joprojām tiek aktīvi lietots un pamatā varētu apzīmēt vietu, kur dzīvot iepriekšminētajam rāpulim.

Kas vēl no garamantu pūra?

Zinām pasakas par Zalkšu ķēniņu, Zalkšu līgavu, Balto čūsku, Čūsku ķēniņa kroni, kur pamatdoma tomēr viena – lai iemantotu pārpasaulīgas zināšanas, prasmes un spējas, jāiegūst čūskas enerģija, to apēdot, apprecot vai nolaupot kroni.