18. februāris vēsturē un senās avīzēs. Mākslinieks no Latvijas Kultūras kanona

1895. gada 18. februārī. Pirms 130 gadiem sētnieka ģimenē Rīgā piedzima gleznotājs, mākslas teorētiķis un nozīmīgākais latviešu klasiskā modernisma mākslinieks Jēkabs Roberts Kazaks (1895–1920).

Viņa lakoniskais un reizē dramatiskais darbs "Bēgļi", kas tapis 1917. gadā bēgļu gaitu laikā Penzā Krievijā, iekļauts Latvijas Kultūras kanonā un arī ir viens no atpazīstamākajiem. Īsajā mākslinieka mūžā Kazaks bieži pievērsās Pirmā pasaules kara bēgļu un latviešu strēlnieku tematikai, kubisma stilistikā un ģeometriskās formās atveidojot laikmeta traģiku, ietekmējoties no cita strēlnieku iemūžinātajā Jāzepa Grosvalda. Viņš jūsmojis par 1916. gadā ieraudzītajām Grosvalda gleznām.

Neraugoties uz vienkāršo izcelsmi, Kazaks pirms Pirmā pasaules kara ar vecāku gādību spēja gūt it labu izglītību. Zīmēšanas un gleznošanas pamatus sētnieka un mājas sarga atvase sāka apgūt Rīgas pilsētas mākslas skolā pie tādiem meistariem kā Vilhelms Purvītis un Jānis Roberts Tillbergs. 1915. gadā sekoja bēgļu gaitas un mācības Penzas mākslas skolā. Citstarp trimdas periodā viņš portretējis gan sevi, gan citus. Latvijā Kazaks atgriezās 1917. gadā; vispirms strādāja par zīmēšanas skolotāju Alūksnē, tad pārcēlās uz Rīgu un, pateicoties oriģinalitātei un rokraksta savdabībai, drīz izvirzījās par vienu no izcilākajiem tā laika māksliniekiem. 

Mākslas zinātnieki atzīmē, ka pēc 1918. gada viņa darbi kļuvuši gleznieciskāki un optimistiskāki. Kazaks sāka strādāt dažādās tehnikās.

Tomēr skarbie dzīves apstākļi bēgļu laikā Penzā, kur ziemā bija nācies dzīvot nekurinātā istabā un sildīties pie mazgājamā bļodā aizdedzinātiem papīriem, bija iedragājuši viņa veselību. Arī dzimtenē skarbajos kara un juku laikos nereti nācās dzīvot nekurinātā mājoklī, pie trūcīgas pārtikas un apģērba. 1920. gadā dilonis jeb tuberkuloze sāka strauji progresēt. Kazaka aiziešana bija šoks un sarūgtinājums tā laika mākslas aprindām. Gleznotāja kolēģis Romans Suta atzīmēja, ka "aizgājis viens no cēlākajiem mūsu gariem". Viņa darbnīcā palika daudz aizsāktu, bet nepabeigtu darbu. Kad 1922. gadā Rīgā sarīkoja Jēkaba Kazaka piemiņas izstādi, tajā eksponēja 41 eļļas gleznu, 249 akvareļus, grafikas un zīmējumus. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā šobrīd atrodas 32 gleznas un vairāk nekā simts darbu uz papīra.

"Sociāldemokrāts", 1925. gada 18. februārī

Kooperatīvs uzvarēja privāto tirgotāju. Pāris nedēļas atpakaļ kāds tirgotājs Francis bija iesniedzis pilsētas sociālai apgādei priekšlikumu apgādāt maizi par lētākām cenām nekā tirgotāji un it sevišķi kooperatīvs "Dzelzceļnieks". 

Pilsētas galvai šis tirgonis bija sastāstījis dažādas brīnumu lietas, jo līdzšinējie sociālās maizes piegādātāji esot savā starpā nobloķējušies un ņemot lielu peļņu. 

Protams, sociālā apgāde ar pilsētas valdes piekrišanu izmēģināja šo "lēto" piedāvājumu. Bet pēc divām nedēļām šis izmēģinājums priekš "bramanīgā" tirgotāja izbeidzās ar izgāšanos. Jo viņš bija piedāvājis apgādāt maizi turpmāk par 37 sant. kilo, bet kooperatīvs "Dzelzceļnieks" atkal par 35 sant. Protams, ka pilsētas valde piekrita "Dzelzceļniekam". Un reizē ar to pārliecinājās, ka šādi privātie "pārsolītāji" nav konkurences spējīgi.