Cilvēce jau piedzīvojusi divas zinātniskās revolūcijas, kas kardināli mainījušas priekšstatu par mūsu vietu pasaules uzbūvē.

1995. gadā amerikāņu viesnīcu magnāts Roberts Bigelovs nodibināja Nacionālo moderno zinātņu institūtu, kura galvenais un faktiski vienīgais nolūks bija maksimāli pētīt visu ar NLO un dažādām citām anomālajām parādībām saistītus incidentus. Pēc neilga laika institūts saviem speciālajiem anomālo zonu pētījumiem pat iegādājās zemi kādas ļoti neparastas aktivitātes pašā epicentrā. Un tur pavērās neticami plašs darbalauks gan pētījumiem, gan tostarp arī dažādiem neviennozīmīgi vērtējamiem secinājumiem.

Baiso parādību ferma

1994. gadā, iegādājoties pamestu rančo Jūtas pavalsts Jūintas ielejā, Terijs Šermans nespēja pat iedomāties, ka tas jau drīz visu viņa un ģimenes locekļu dzīvi pārvērtīs visīstākajā murgā. Tajā dienā, kad viņi visi kopā uz savu jauno mitekli atveda mēbeles, viņi jau pirmajā acumirklī tur pamanīja brīvi klaiņājošu milzīgu vilku. Kādā brīdī dzīvnieks bija pienācis tik tuvu cilvēkiem, ka viņi pat esot sajutuši tādu kā “slapja suņa” aromātu. Bet burtiski pēc dažām minūtēm, ne nieka nebīstoties no turpat esošajiem cilvēkiem un dīvainā kārtā pilnībā pieklusušajiem suņiem, noslēpumainais vilks it kā laiski satvēris kādu teli un sācis stiept prom. Terijs kopā ar savu padzīvojušo tēvu sākuši neganto vilku sist ar nūjām, taču dzīvnieks nav vēlējies atlaist sakampto laupījumu. Tad fermeris tvēris bisi un iešāvis vilkam. Nekāda efekta! Un tikai pēc atkārtota šāviena vilks beidzot vismaz atlaidis teli no sava tvēriena, taču vienalga nav mucis prom, tikai palicis stāvam uz vietas, noraugoties cilvēkos ar tādu skatienu, it kā nekas nebūtu noticis.

Terijs izšāva vēl divas reizes. Vilks joprojām tikai stāvēja un skatījās uz cilvēkiem. Terijs jau sāka mēreni satraukties, tāpēc šāva vēl. Šajā reizē lode no vilka miesas atrāva spalvainu ādas gabalu kopā ar miesu, taču viss liecināja, ka vilks absolūti nejūt sāpes un nemaz nav pamanījis savu ievainojumu. Tikai pēc sestā trāpījuma vilks pagriezās un it kā slinki aizskrēja krūmāju virzienā, un arī – šķiet, mazāk tāpēc, ka justos sabiedēts vai sajutis sāpes no ievainojumiem, bet vairāk tāpēc, ka viņam vienkārši bija apnikusi šī aina. Terijs kopā ar tēvu vēl sekoja vilkam pa pēdām aptuveni pusotru kilometru. Vienā brīdī noslēpumainā dzīvnieka pēdas pilnībā aprāvās – tā, it kā tas tajā vietā būtu vienkārši izkūpējis gaisā. Atgriezušies atpakaļ, viņi aplūkoja zemē nokritušo vilkam izrauto miesas gabalu – tas gan izskatījās, gan arī smakoja gluži kā puvusi gaļa...