Gudrais, drošsirdīgais, patstāvīgais mednieks — taksis

Par takšu dzimteni uzskata viduslaiku Vāciju. Avotos pausts, ka tur tie parādījušies 16. gadsimtā, un saistībā ar to, ka faktiski nekādu citu avotu ar pārliecinošiem pretargumentiem nav, nāksies vien noticēt tiem pirmajiem. Tiesa, uzreiz jāpiebilst, ka vārds “taksis” nemaz nav saistāms ar vācu valodu. Ja nu valodas tīrības gardēži vēlas saglabāt vēsturisko patiesumu, tad šī suņu šķirne jādēvē par “dakšiem” (‘dackel’), jo pilns tās nosaukums ir dakshunds (‘dachshund’), kur ‘dachs’ ir “āpsis”, bet ‘hund’ – “suns”. Proti, āpša suns jeb lielisks alu mednieksuns, kas ideāli piemērots to pašu āpšu, lapsu un citu līdzīgo, kam patīk paslēpties šaurās, garās un laikam jau arī mēreni drūmās alās, vajāšanai.

Foto: Shutterstock / Latvijas Mediji

Var piebilst, ka mūsdienās vācieši taksi dēvē par “tekeli”, poļi – par “jamņiku” (“bedrracis” – saistībā ar iedzimto noslieci vietā un nevietā izrakt alas), savukārt angļi to sāka dēvēt par “deksiju” vai “doksiju”, bet dažkārt vienkārši tikai par “vinedogu” jeb par “suni–desiņu” (ar akcentu uz “Vīnes”). Vairākums takšu pazinēju pauduši, ka šo suni dēvēt par “desiņu”, “soliņu” vai “līkkājīti” varot tikai tādi cilvēki, kuri pilnībā nepārzina šo suņu raksturu, spējas un īsteno uzdevumu un lomu šajā pasaulē.

Alu speciālists

Par takšu pirmsenčiem uzskata zema auguma dzinējsuņus, kas vairāk pazīstami kā medību braki un kas salīdzinoši mierīgi, bet pārliecinoši biezajā mežā trenkāja zaķus, lapsas un āpšus. Īsās kājeles šiem suņiem neļāva uzņemt lielu ātrumu, radot iespaidu, ka tas dod zaķiem nosacītu iespēju viegli aizmukt no šādiem vajātājiem pa tā dēvēto mazo loku. Ko tas nozīmē? Zaķiem nezin kāpēc ir paradums no dabas – bēgot mest teju vai ideālu loku, tādējādi diemžēl allaž atgriežoties tieši tajā pašā vietā, no kuras tas pirms mirkļa iztramdīts. Dzinējsuns to zina kopš dzimšanas, tāpēc vairākumā gadījumu nemaz nedzenas pakaļ, tikai rāmi sagaida vajājamo turpat uz vietas...

Bet ar lapsām un āpšiem viss bija vēl vienkāršāk. Vajājamais dzīvnieks paslēpās dziļas alas tumsībā un jau sāka iemantot pārliecību par neaizsniedzamību, taču tad sadzirdēja neizbēgami tuvojamies skarbā vajātāja rejas. Izmisušais zvērs bija spiests meklēt izeju no šīs mirkli iepriekš par drošu uzskatāmās alas, lai atkal diebtu uz kādu citu, potenciāli drošāku patvērumu, un tādā veidā šī vajāšana jau turpinājās līdz vajātāja uzvarošajām beigām.

Tieši šo laupījuma vajāšanas manieri un spēju uzmeklēt upuri pat dziļi zem zemes augstu novērtēja viduslaiku vācu mednieki, un ļoti strauji sākās vērienīga un sākotnēji stihiska šķirnes uzlabošana: kājas – cik vien var īsas, spalva – cik vien var gluda, taču vienlaikus lai ne nieka nezustu no dabas dotā spēka un izturības un tamlīdzīgi.

Medībās ar trūcīgajiem

Ir arī vērts atgādināt, ka kopš senatnes medības allaž bijušas pietiekami dārgs pasākums. Vismaz tajā ziņā, ka turēt un regulāri izmantot vairākus dzinējsuņu pulkus varēja atļauties tikai patiešām bagāti ļaudis. Taču ātri noskaidrojās, ka takši neprasa lielus izdevumus, taču jebkurā gadījumā nevainojami pilda savu pamatuzdevumu, turklāt spējot medības pārvērst gan ļoti rezultatīvā, gan vienlaikus arī skatāmā pasākumā. Tieši tāpēc taksi faktiski vēl joprojām uzskata arī par ne īpaši lielu bagātību īpašnieku, piemēram, puslīdz pārtikušo pilsētnieku vai sīkzemnieku medību suni.

Līdz 19. gadsimtam takšu selekcijas process bija iegājis sakārtotās sliedēs. Iespējams, arī tāpēc, ka pieprasījums pēc šā efektīvā alu suņa auga atbilstoši ģeometriskajai progresijai, un parādījās daudz speciālo audzētāju, kuri atbilstoši katrs savai gaumei nodarbojās tikai ar takšu “producēšanu”. Taču tad par takšiem sāka interesēties arī no mežu nogalināšanas piedzīvojumiem patālu esoši ļaudis, un tad radās nepieciešamība šķirnes sadalījumam dekoratīvajos (izstāžu) un darba (medību) suņos. Līdz ar to bija pienācis laiks kaut kādu normu un audzēšanas nosacījumu, kā arī šķirnes uzlabošanas un vienlaikus arī tīrības saglabāšanas noteikumu pieņemšanai.

1870. gadā gluži oficiāli pieņēma pirmo standartu, 1880. gadā uzradās medību suņu vācu ciltsrakstu grāmata, savukārt vēl pēc astoņiem gadiem visi takšu cienītāji apvienojās Vācijas tekelklubā, kur dalībnieku skaits ļoti strauji sasniedza vairākus desmitus tūkstošu cilvēku. Var piebilst, šis klubs aktīvi darbojas arī mūsdienās.

Trušķērājs, draugs un kompanjons

Speciālisti pauduši, ka mūsdienās tieši takši ir vispiesātinātākā šķirne. Asspalvainie takši izselekcionēti, krustojot tos ar terjeriem, un sākotnēji tos audzēja kā izteiktus darba suņus, un tie bija un joprojām ir ļoti populāri mednieku aprindās. Savukārt garspalvainie takši uzradās visdrīzāk krustošanas rezultātā ar spanieliem: 20. gadsimta vidū uzvilnīja mode uz šo pinkaino, īskājaino suni, un tas strauji un noturīgi ieņēma dekoratīvo nišu, lai gan joprojām palicis īstens medību suns, kas neslēpti cieš no piespiedu ilgās mitināšanās cilvēku mitekļa četrās sienās. Medību azarts lika pasaulē uzrasties arī pundurtakšiem un miniatūrtakšiem, kurus mēdz dēvēt arī par trušu takšiem. 1905. gadā Vācijā izveidojās šādu sīko medītāju cienītāju klubs, un, kā to apliecina nosaukums, šie takši paredzēti ceļošanai īpaši šaurās trušu alās.

Garspalvainais taksis.

Foto: Shutterstock / Latvijas Mediji

Takšu cienītāji vienmēr augstu vērtējuši to prāta spējas, drošsirdību, skaidri izteikto individuālismu un patstāvību. Un tieši patstāvība tiem īpaši un pirmkārt nepieciešama. Taksis pietiekami labi apjēdz, ka saimniekam nav nekādu iespēju sekot šaurajās alās, tāpēc tas zem zemes ir spiests pats pieņemt visus lēmumus. Pamatā pareizos. Dažkārt šī patstāvība izpaužas arī ikdienā. Piemēram, mēdz būt tā, ka pirms mešanās izpildīt saimnieka rīkojumu taksis to tomēr kādu brīdi cenšoties apjēgt, cik lielā mērā tas ir vai nav racionāls un vai tā dēļ vispār vērts “kustināt savas īsās kājeles”. Šeit runa nav par dzīvniecisku ietiepību un tā dēvēto neklausīšanu, bet gan, gluži pretēji, par noslieci uz partnerību, kas ir izteikts pretpols aklai pakļāvībai. Jebkurš profesionāls mednieks, kurš ir arī labs takšu pazinējs, vairāk nekā lieliski zina par šo īpašību, tāpēc medību laikā nedod liekus rīkojumus, jo labi apzinās, ka pieredzējis taksis pats labāk zina, ko un tieši kad īsti vajag pasākt. Taksis tiešām esot pat ļoti gudrs suns, tāpēc esot vairāk nekā grūti mēģināt piespiest kaut ko izdarīt pretēji šā suņa “personīgajam viedoklim”. Un tad, ja ir skaidri redzams, ka tas to pat negrasās nekādā gadījumā darīt, tas nozīmējot tikai to, ka šajā gadījumā sunim taisnība...

Foto: Shutterstock / Latvijas Mediji

Vienmēr līdzās

Tostarp pāri visam taksis esot nenovērtējams, patiešām īsts draugs, zināmā mērā pat lāga sarunas biedrs. Katrā ziņā vientuļam cilvēkam vienmēr esot iespēja ar taksi parunāties no sirds. Bet šeit vajadzētu ielāgot: tas, ka jūs sarunājaties ar suni, ir pilnībā normāli, un pat tas, ka suns jums sāk atbildēt – arī vēl nav nekas briesmīgs. Trakāk esot tajā gadījumā, ja jūs sākat klausīt suņa padomiem – jā, tad gan esot vērts meklēt mediķu palīdzību...

Taču parasti suņu īpašnieku sarunas ar saviem mīluļiem neaiziet tālāk par dvēselisko aprunāšanos, un tieši dzīvnieku turētāji esot tie, kuri retāk par citiem sajūk prātā. Savukārt, nokļūstot lielākā ģimenē, taksis vispirms pats sev izvēlas saimnieku jeb, precīzāk izsakoties, līdzvērtīgo partneri, taču arī pret pārējiem ģimenes locekļiem izturas pietiekami mīlīgi un draudzīgi, vajadzības gadījumā bez ierunām veidojot lielisku sabiedrību bērniem.

Arī apsardzes jautājumos uz taksi varot paļauties. Saimnieka mantas vispirms ir paša takša mantas, un tāds potenciālais zaglis to sapratīs pietiekami ātri, jo suns par to pavēstīs ar savu efektīgo riešanu. Proti, takša balss ir neparasti dobja un spēcīga, ja ņem vērā tā izmērus, un to laikam var arī saprast, jo tai arī ir jābūt labi sadzirdamai no itin padziļas pazemes. Tāpēc tad, kad taksis sāk riet aiz aizslēgtām mājas vai dzīvokļa durvīm, ne gluži vienmēr var lāgā saprast: vai tur tagad tup tikai salīdzinoši sīks “desveidīgais” taksis vai arī īstena asinskāra vilkunāve...