Ja kaut vienreiz esi atradusi, vairs ne ar ko nesajauksi. Melns, kā apogļojies, saplaisājis veidojums, izaudzis ārā no bērza stumbra. Nezinātājam šķiet kā melna, neglīta milzu “kārpa” uz baltās bērza sejas. Mežkopim, kokmateriālu audzētājam tā šķiet koksni maitājošs posts. Bet zinātājs jūtas kā zeltu atradis – JĀA! IR!

Čaga ir ļoti pirmatnīga, spēcīga būtne. Šķiet, it kā būtu nākusi no laikiem, pirms cilvēks pasauli sadalīja labajā un ļaunajā. Stāvoša pāri laikam un tomēr ar laika dimensiju visvairāk saistīta. Čaga nav tev nekāda beka vai gailene, kas gadu no gada dod jaunu ražu! Tā aug gadiem, gadu desmitiem, līdz kāds viņu atrod un noplēš vai līdz bērzs iet bojā vētrā vai cilvēks to nozāģē. Ja tai paveicas – līdz pati bērzu piebeigusi. Gadu desmitiem no zemes dzīlēm caur bērza dzīslām tā vākusi, cieši ieslēgusi un krājusi sevī dzīvības esenci. Saules svelmē un salā, vējā un lietū. Kā esot krustpunktā starp pasaulēm, zinot dzīvību un nāvi, pazemi un debesis. Čaga stāv pāri laikam, bet, darbojoties ar Čagu, tieši laiks būs tas, ar ko tu visvairāk saskarsies. Vai spēsi rāmi pieņemt tā plūdumu… Vai pietiks paša laika…