Pasaules sabiedrība pagājušajā gadsimtā piedzīvoja visīstāko “subkultūras bumu”, uzzinot gan to, kas ir tā dēvētie rokeri, panki un reperi, gan arī to, kas ir hipiji, tolkīnisti, emo, goti un vēl daudz kas tamlīdzīgs. Katram no šiem subkulturālajiem novirzieniem ir sava filozofija, pašizteiksmes veids, eksistēšanas pamatojums un katrā ziņā arī pietiekami liels cienītāju loks. Šāds straujš lēciens it kā varēja likt nodomāt, ka faktiski tas viss raksturīgs tikai mūsdienām, tikai mūsdienu paaudzes spējīgas tādā veidā vēstīt par savu eksistēšanu. Taču, izrādās, tas nekādā ziņā tā nav, jo subkultūra un subkulturāla uzvedība ir teju vai tikpat veca kā pasaule.

Būtībā visu jaunatnes subkultūru galvenais un laikam jau arī vienīgais mērķis ir mēģinājums kaut kā izcelties no kopējās ļaužu masas, pievērst sev pastiprinātu uzmanību. Tāda uzvedība īpaši raksturīga tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri vēlas apkārtējai pasaulei apliecināt, ka viņi nav tādi kā visi, ka ir kaut kādi “citādi”. Pirms tūkstošiem gadu dzīvojušie jaunie cilvēki šajā ziņā absolūti ne ar ko nav atšķīrušies no saviem aizvadītā vai arī šā gadsimta vienaudžiem. Katrā ziņā viņiem arī bija savas intereses un vēlme laiku pavadīt tādās aprindās, kam tās ir tādas pašas vai vismaz ļoti līdzīgas. Tieši tādā veidā arī radās pirmās antīko laiku subkultūras.