20. gadsimta baisajos notikumos militāro spēku jeb armiju skaitliskajam daudzumam piemita nenovērtējami liela loma, un tieši tas galvenokārt izšķīra kaujas vai pat visa kara iznākumu. Savukārt senatnē, kad vēl nebija izgudroti cilvēku masveida iznīcināšanas un tostarp uguns šaujamieroči, tam bija vēl lielāka nozīme. Zobenu un šaujamloku laikmetā kaujas iznākums faktiski jau tikai no karotāju daudzuma lielā mērā arī bija atkarīgs. Ar gluži konkrētiem izņēmumiem, protams, bet nu pamatā tas tomēr bija tieši tā.

Dažkārt skaitļi šķiet fantastiski

Brašie vikingi ilgu laiku Eiropā bija neuzveicami, un mūsdienu pētnieki uzskata, ka tas nav nekāds pārsteigums, jo tikai uzlidojumā Britānijai 851. gadā esot piedalījušies 350 drakari jeb vikingu kaujas kuģi, uz kuriem kopumā bija vismaz 20 tūkstoši skandināvu karotāju. Savukārt Britu salas aizstāvju rīcībā pat vēl 14. gadsimtā nekad neesot bijis vairāk par 10 tūkstošiem bruņotu karotāju.

Arī par Rusj dēvētajai senās Krievijas teritorijai uzbrukušajiem mongoļiem bija ievērojams skaitliskais pārsvars – hans Batu (Batijs) bija nostājies aptuveni 70 tūkstošu lielas jātnieku armijas priekšgalā. Krievu valsti tajā laikā veidoja vairākas atsevišķas kņazistes, un katrai no tām bija sava vairāk vai mazāk kaujas spējīga kņaza kavalēristu vienība, taču neviena no tām nekad nav pārsniegusi tūkstoti cilvēku. Pat 1445. gadā, kad Vasīlija II armija apvienoja vairāku savu vasaļu karaspēkus, tur kopā vienalga esot sanācis ne vairāk par pusotru tūkstoti jātnieku, tāpēc nav lieki jābrīnās par to, ka viņi izšķirošajā kaujā pie Suzdaļas cieta sakāvi no tatāru karaspēka, kura karavīru skaits bija vismaz 3500.