Esot labi zināms, kāpēc pagājušā gadsimta 90. gadu otrajā pusē pēkšņi uzradās tik ļoti daudz kinodarbu par asteroīdiem, kuri apdraud Zemi. Tur, protams, pie vainas tā dēvēto katastrofu filmu vispārējā popularitāte, un pamatā to veidotājus iespaidoja reāls notikums: Šūmeikera-Levija 9 komētas atlūzu nokrišana uz Jupitera, kas fiksēta 1994. gada jūlijā.

Akmeņi nevarot krist no debesīm

Daudzi būs redzējuši tā dēvētās krītošās zvaigznes, kas patiesībā ir meteorīti jeb faktiski Zemes atmosfērā ielidojušo kosmosa ķermeņu sadegšanas pēdas. Vairākumā gadījumu šie ķermeņi nav īpaši lieli – vidēji teju vai smilšu graudiņa izmērā, un tie atmosfērā pazūd acumirklī. Tostarp mazliet lielākiem objektiem dažkārt izdodas aizkļūt līdz pat Zemes virsmai, un mūsdienās pētnieku rīcībā ir prāva ierakstu kolekcija par tādiem novērojumiem no dažādām planētas vietām. Savukārt senatnē ļaudis pacentās lietderīgi izmantot tādas debesu dāvanas, jo, iekams cilvēce vēl nebija apguvusi prasmi no rūdas izkausēt dzelzi, tās vienīgais ieguves avots bija tieši šie meteorīti – no “atlidojušā” metāla izgatavoja darbarīkus, dunčus, šķēpu un bultu uzgaļus un daudz ko tamlīdzīgu.

Tostarp var atgādināt lielā mērā aizraujošu gadījumu 18. gadsimtā, kad Francijas Zinātņu akadēmija secināja: meteorīti realitātē nepastāv, jo akmeņi nevar krist no debesīm. Tas gan varbūt ir tāds mēreni kariķēts situācijas atainojums, jo faktiski viss bija mazliet citādi. Visus ļoti interesējis: kā pēkšņi vētras laikā kādā ciematā uzradies milzīgs akmens bluķis, kura iepriekš tur nav bijis. Zinātnes ļaudis to bija pamatīgi izpētījuši un pirmajā piegājienā uzreiz noraidījuši divas hipotēzes – akmens kondensēšanos no atmosfēras un tā iespējamo vulkānisko izcelsmi. Kosmisko versiju pat neaplūkoja, jo tādu neviens nebija izvirzījis. Rezultātā franču akadēmiķi, ņemot vērā tā laika cilvēces zināšanu līmeni, secināja faktiski loģisko: objekts radies pēc zibens iesperšanas ar pirītu bagātā smilšakmenī...