Pateicoties jaunākajām tehnoloģijām, virszemes optiskā teleskopija nepārtraukti pilnveidojas, panākot un pat apsteidzot orbitālo.

1609. gadā, pirmo reizi notēmējot uz Mēnesi paša izgudroto teleskopu, ievērojamais itāļu zinātnieks Galileo Galilejs pat nespēja iedomāties to, cik liela mēroga revolūciju astronomijā viņš īsteno. Jau pirmie novērojumi lika Galilejam un citiem dabas pētniekiem pilnībā pārskatīt visus tobrīd spēkā esošos priekšstatus par debesu ķermeņiem. Izrādījās, tās tomēr nav ideālas sfēras, jo šo ķermeņu virsmai ir reljefs, kas sarežģītības ziņā ne ar ko neatpaliek no tā, kas vērojams uz Zemes. Un tas nozīmēja, ka Mēness un citas mums tuvākās planētas savā ziņā ir ļoti līdzīgas mūsu pasaulei, tāpēc to izpētē ir iespējams operēt ar noteiktām analoģijām.

Taču vēlāk prakse un pieredze apliecināja, ka salīdzinošā metode arī mēdz būt kļūdaina. Teleskopijas attīstība palīdzēja pētniekiem apjēgt to, ka ārējais kosmoss ir pat nesalīdzināmi daudzveidīgāks un pārsteidzošāks, nekā Zemes apdzīvotāji to vispār spēj iedomāties. Tāpēc astronomiskie pētījumi, visticamāk, nekad neizsīks, jo zinātnieku rīcībā nonāk aizvien jauni instrumenti, kas katru reizi atkal pabīda tālāk apvāršņus, aiz kuriem atklājas daudz jauna un interesanta.

I

Kopš Galileja laikiem labi zināms ir fakts: jo lielāks teleskops, jo tas labāks un tālāk ļauj saskatīt. Taču šis arī ir tas gadījums, kad ne gluži visu tomēr noteic izmērs. Par refraktoru iedēvētais Galileja teleskops vēl bija ļoti tālu no pilnības, itāļu pētnieks izmantoja divas lēcas – savācošo kā objektīvu un izkliedējošo kā okulāru. Ar tādas shēmas palīdzību iespējams iegūt normālu objekta attēlojumu, taču tam ir mazs redzes leņķis un ne īpaši kvalitatīvs asums. Galileja kolēģis un vēstuļu draugs Johanness Keplers izkliedējošo lēcu okulārā nomainīja ar savācošo, kā rezultātā attēls gan apgriezās otrādi, toties izdevās ievērojami palielināt fokusu un ievietot teleskopā iekšā arī mērīšanas skalu.