Jau ļoti patālā senatnē cilvēki bija iemācījušies izteiktos vārdus pierakstīt – uz papirusa, pergamenta vai papīra. Taču drīz pienāca mirklis, kad radās nepieciešamība saglabāt nākamajām paaudzēm ne tikai burtu un ciparu kombinācijas, bet īstu, dzīvu skaņu, mūziku, dziesmu vai dialogu, kas, protams, ievērojami atšķiras no rakstīta vēstījuma.

Mehāniskā bestija

Pasaulē pirmā ierīce, kas varēja ne tikai ierakstīt skaņas, bet arī tās atskaņot, bija fonogrāfs. Amerikāņu izgudrotājs Tomass Edisons patentu saņēma 1878. gada 19. februārī, lai gan pirmo reizi tā iespējas plašākai publikai bija nodemonstrējis jau pirms pusgada. Fonogrāfā skaņa ar membrānas un adatas palīdzību nofiksējās vaska rullītī (vēlāk jau alumīnija folijā) savdabīga rievveida celiņa veidā, un rievas dziļums bija atkarīgs no skaņas stipruma. Atskaņošanas laikā tā pati adata, virzoties pa šo celiņu, nodeva svārstības atpakaļ uz membrānu, kā rezultātā ļaudis varēja noklausīties to, kas ierakstīts rullītī. Par pašu pirmo fonogrāfa ierakstu kļuva bērnu dzejolītis “Mary Had a Little Lamb” (“Mērijai bija jēriņš”).

Edisona izgudrojums pārsteidza publiku visviet pasaulē, kur vien nācās to demonstrēt. Tiesa, dažkārt šīs demonstrācijas izraisīja arī dažādus skandālus. Piemēram, Francijas akadēmijā Parīzē fonogrāfu vietējiem zinātnes ļaudīm demonstrēja viens no Edisona uzņēmuma inženieriem. Kad pēkšņi no metāla kastes atskanēja cilvēka balss, filoloģijas profesors Žans Buijārs pēkšņi meties virsū inženierim un sācis viņu žņaugt, kliedzot: “Nelietis! Blēdis! Vai jūs tiešām iedomājāties, ka mēs ļausimies tādiem māņiem?!” Vēlāk Buijārs nesatricināmi taisnojās: “Vai tad ir iespējams kaut vai iedomāties to, ka nožēlojams metāls spēj atskaņot cēlo cilvēka balsi?”