Daudzi turpina uzskatīt, ka pirmatnējais cilvēks bija negants, spalvains, smirdīgs, neaudzināts un nepārejoši izbadējies, turklāt tik lielā badā, ka jebkurā momentā varēja apēst ikvienu savu sugas brāli. Taču tas pārsvarā esot aplams viedoklis. Sevišķi par to badu. Pētnieki pauduši, ka izrakumos atrastās seno cilvēku atliekas neuzrādot nekādas sistemātiska barības vai olbaltumvielu trūkuma pēdas, un vēl vairāk – kā īstens slaista etalons, strādājot vidēji ne vairāk par trim stundām dienā, patiesībā pirmatnējais cilvēks allaž bijis līdz sātam paēdis. Šeit ir versijas arī par citiem mitoloģiskajiem faktoriem.

Ciltis bez iekšējās vardarbības

Vēl aplamākas esot apsūdzības par pirmatnējā cilvēka neaudzinātību, jo patiesībā arī senajās kopienās esot pastāvējušas tikpat sarežģītas un apgrūtinošas etiķetes normas, kādas vēlāk valdīja monarhu galmos. Turklāt šie aizvēsturiskie noteikumi dažkārt bijuši tik smalki un daudzslāņaini, ka mūsdienu cilvēkam nekas tamlīdzīgs nerādītos ne sapņos. Piemēram, izrādās, senais cilvēks pat zaķi, nerunājot nemaz par “katru sev tuvāko cilvēku”, nevarēja tā vienkārši paņemt un apēst, iekams nebija iepriekš desmitiem reižu tam atvainojies, un kopumā ievēroja ļoti sarežģītu maģisko rituālu kompleksu.