Šīs faktiski noziedzīgās aprindas allaž prot jebkuras valsts valdībā iefiltrēt sev izdevīgas un noderīgas politiskās marionetes.
Pirms neilga laika, gluži saprotamā kārtā praktiski neskarot mūspuses informatīvo telpu, no cenzūras vairāk vai mazāk brīvos pasaules plašsaziņas līdzekļus aplidoja savdabīgu faktu kopas, kas pirmajā acumirklī spēj teju vai aizsist elpu un likt zemapziņas dzīlēm šūmēties brangos viļņos. Taču labi zināms, ka mūsdienu pasaulē tas mēdz ātri pāriet – gan šādas informācijas izplatīšanās, gan attiecīgie viļņi. Par ko šeit īsti runa? Katrā ziņā tie vairs nav nekādi vairāk vai mazāk apšaubāmie “Ciānas gudro protokoli”.
Laimīgo marionešu valstības programmas
Jau kopš pagājušā gadsimta sākuma daudzās tā dēvētajās jaunattīstības valstīs regulāri var novērot no ārpuses mākslīgi iedibinātas tā dēvētās marionešu valdības, kuras pamatā veido un uztur starptautiskie finanšu karteļi, plaši pielietojot vēlēšanu rezultātu viltošanu, visaptverošu korupciju, šantāžu, dažādas finanšu manipulācijas un visu tamlīdzīgo. Dažkārt tā ir arī karu izraisīšana...
Šādu marionešu valdību darbību pētījis un savā grāmatā “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze” aprakstījis Džons Pērkinss – šo darbu varot uzskatīt par pasaulē pirmo autobiogrāfisko vēstījumu par visnotaļ slepenas grupas jeb tā dēvēto “ekonomisko slepkavu” dzīvi un darbības metodēm. Pamatā ir atziņa, ka šī nodarbe ir tikpat veca kā pasaule, proti, šīs faktiski noziedzīgās aprindas allaž prot jebkuras valsts valdībās iefiltrēt sev izdevīgas un noderīgas politiskās marionetes, nepārejoši saglabājot vienus un tos pašus nolūkus: konkrētajās valstīs izveidot mākslīgu ekonomisko stagnāciju, piesavināties to rīcībā esošos dabas un jo sevišķi enerģētiskos resursus vai pat vienkārši pakļaut sev veselas nacionālās teritorijas. Un saistībā ar to, kā izklāstījis Pērkinss, allaž spēkā ir piecas galvenās šādas zemiskas rīcības metodes.