3.2 °C
Kādreiz nēģu sezonas laikā katram carnikavietim bija skaidrs, kurā sētā tos gatavo. Paošņā tik gaisu, paskaties no kuras puses vējš pūš un kur skustenis kūp. Vēl tagad Gaļinai un Ilmāram Prauliņiem, kuru ģimenes uzņēmums "Gundegas IP" nodarbojas ar zveju un pārstrādi, piezvana pa kādam gardēdim un pavaicā – redzu jūsmājās dūmus, tad jau nēģīši būs?
Mūsdienās šis un tas ir pamainījies zvejas rīkos un gatavošanā, taču "Carnikavas nēģi" joprojām tirgū ir cienīts produkts, turklāt kopš 2015. gada tie iekļauti Eiropas Savienības Aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā. Pēc dažiem gadiem viņiem pievienojās arī "Salacgrīvas nēģi", bet šoreiz stāsts par pionieriem.
Sākam jaunu rakstu sēriju par Latvijas produktiem, kas kā unikāli ierakstīti vairākos Eiropas Savienības reģistros. Līdz gada beigām katrā izdevumā stāstīsim par kādu no šiem izcilniekiem: salināto rudzu rupjmaizi, sklandrausi, Jāņu sieru, pelēkajiem zirņiem, Rucavas balto sviestu, Carnikavas un Salacgrīvas nēģiem.
No iecerētās nēģu zvejas, kurā tika aicināts arī "Mājas Viesis", torīt nekas nesanāca, jo pūta austrenis, ūdens bija par dzidru, gaiss par siltu un piedevām nakti bija izgaismojis pilnmēness. Nēģiem tas neder – viņiem vajag rieteni, pamatīgu pūtienu un duļķainu ūdeni, kas smaržo pēc lapām, un tumsu. Kā citādi tie nonāks no jūras savā nārsta vietā Gaujā, ja būs redzami kā uz delnas?
Šī sezona nav sākusies cerīgi, atzīst Ilmārs, no 1. augusta līdz septembra beigām nav bijis vajadzības zivju apstrādei un pakošanai pat pieaicināt palīgstrādnieces, ar to mazumiņu tiekot galā paši. Uzņēmumā iesaistīta dzīvesbiedre Gaļina, dēls Edgars un arī vedekla Liene, kurai gan vairāk laika jāvelta pašam jaunākajam Prauliņu ģimenes loceklim.
Nēģu bizness – no vecātēva
Nēģus carnikavieši Gaujā ķēruši pie visām varām un pat vēl daudz, daudz agrāk, tikai par to nav saglabājušās liecības.
Par viduslaikiem zināms, ka lašu un nēģu tačus kopā ar muižām karaļi piešķīruši saviem augstmaņiem par īpašiem nopelniem valsts labā.
Pirms teju četriem simtiem gadu, kad Latvijas teritorija bija zviedru pakļautībā, Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs II tā izdarījis ar daļu no Carnikavas muižas ar astoņām lauku mājām, kuras kopā ar lašu un nēģu tačiem piešķīra savam ierēdnim Gerdam Dietrihsonam.
Par nēģu zvejas nozīmīgumu un reputāciju liecina vēstures liecības, kurās mūsdienu Carnikava saukta par "Nēģu karalisti" Carnikavas muižas aktīvās darbošanās dēļ zvejniecības jomā. Muiža savas nēģu taču vietas arī iznomāja, un nomas tiesības tika nodotas zvejnieku dzimtas ietvaros. Zvejniecībai bija nozīmīga loma muižnieku saimniecībā, ne velti Carnikavas muižas zvejniekam Bērtulim Legzdiņam veltīta marmora piemiņas plāksne par 75 gadu darbu.
20. gadsimta sākumā ar zvejniecību nodarbojās arī biedrības, tostarp kooperējoties un būvējot pārstrādes fabrikas. Līdzīgi saimniekoja arī brīvās Latvijas laikā. Padomju okupācijas varas posmā ar nēģu zveju šeit nodarbojās divas zvejnieku brigādes, bet fabrikā pagatavotos nēģus eksportēja galvenokārt uz Maskavu un Ļeņingradu. Ko bija darīt vietējiem zvejniekiem, kad viss saražotais aizceļoja ārpus Latvijas? Gāja zvejā un gatavoja savās mājās gan pašu ēšanai, gan papildu ienākumiem. Tādi bija arī Prauliņu ģimenes uzņēmuma pirmsākumi.
