Dinamiskie fakti. Putnu medības

Vai zināji, ka...

• Atsevišķas pirmatnējās tautas Austrālijā un arī Dienvidāfrikā putnu medībām izmantojušas bumerangu. Lai arī tos mēdz sviest zaros sēdošu putnu virzienā, visefektīvākās medības izdodas, kad to sviež lidojošu putnu barā. Lidojošs bumerangs pirmajā mirklī atgādina spārnos pacēlušos putnu, līdz ar to putni no tā uzreiz nenobīstas. Ir divu veidu bumerangi, ko izmanto medībās: tādi, kas atgriežas pie metēja, un tādi, kas neatgriežas atpakaļ. Pirmie ir svarā vieglāki un arī ērtāki – ja netrāpa mērķim, atgriežas atpakaļ. Svarā smagākie bumerangi, kas medībās tiek izmantoti visbiežāk, atpakaļ nelido.
• Pagājušā gadsimta sākumā gan Eiropā, gan Amerikā popularitāti putnu medībās ieguva milzīgi gludstobra ieroči, ko iestiprināja peldošā laivā (angliski – punt gun). Tiesa, to izcelsme meklējama Lielbritānijā. No vidēji trīs līdz četrus metrus garās un apmēram 80 kilogramus smagās bises bija iespējams šaut pat kilogramu smagu skrošu lādiņu. Mednieks uz vēdera iegūlās laivā, ar airiem klusi pieairējās pie pīļu bara un raidīja šāvienu bara virzienā. Atsitiens bijis tik spēcīgs, ka laiva šāvienā aizgrūsta labu gabalu atpakaļ. Tādējādi ar vienu šāvienu varēja nomedīt desmitiem pīļu. Tolaik Amerikā nomedītās pīles pārdeva par brangu naudu, tāpēc šo medību veidu galvenokārt piekopa tirgotāji.
• Viena no lidojošo mērķu šaušanas disciplīnām ir tranšejas stends jeb traps (fonētiski adaptējot no angļu valodas vārda trap shooting). Vārdu trap tulko arī kā slazds, un tam ir zināma saistība ar šīs šaušanas disciplīnas vēsturi. Tās pirmsākumi meklējami astoņpadsmitā gadsimta Lielbritānijā, kur bija nepieciešama šaušanas disciplīna, kas ļauj trenēties putnu medībām. Tā kā mūsdienās pazīstamie šķīvīši vēl nebija izgudroti, uz šāvēja saucienu no īpaša slazda laida ārā dzīvu balodi. Šāda baložu stenda šaušana notika pat 1900. gada olimpiskajās spēlēs Parīzē. Tiesa, tā bija pirmā un vienīgā olimpiāde ar dzīvu putnu piedalīšanos, un vēlāk tos aizvietoja ar šķīvīšiem.
• Pašķirstot senas latviešu pavārgrāmatas, var secināt, ka savulaik tika medīti arī strazdi, jo ir lasāmas receptes, kā tos pagatavot. Piemēram, 1940. gadā izdotajā Jāņa Mazvērsīša grāmatā Mājturības leksikons ir recepte, kā strazdus izcept cepeškrāsnī ar berztu baltmaizi, sviestu un kadiķogām.