Medību vēsture: Par to, kāpēc jāapmāca medību suns

Cik ļoti liela loma putnu medībās ir labi apmācītam sunim, Jēkabs Biszāle pierādīja jau tālajā 1959. gadā.

Izcils guvums

Izdevums "Komunists" (Liepāja) 1959. gada augusts

Taisnību sakot, es nekāds īsts mednieks neesmu, tādēļ arī notikums, kuru pastāstīšu, būs pavisam paliess. Viss norisinājās dienā, kad ikviena zvērināta mednieka sirds sit piecu astotdaļu taktī (lai mūziķi man piedod, ja es kaut ko esmu sajaucis), kad vīri velk kājās ūdenszābakus un sabāž jostās patronas, pildītas ar trīs milimetru skrotīm, kad... Vārdu sakot, tas notika dienā, kad atklāja pīļu sezonu. Mans draugs Jēkabs Biszāle tādā reizē nekad mājās nav bijis atrodams, un gadījās, ka es viņam aizkūlos līdzi. Pareizāk būtu sacīt viņiem, jo Jēkabs nebrauca viens. Stāsta, ka Bismarkam vecuma dienās esot bijuši tikai divi draugi – abi viņa suņi. Biszālem draugu ir daudz vairāk nekā neciešamajam prūšu kancleram, bet viens no tiem arī ir suns, un turklāt es negalvoju, vai viņš Jēkabam nav pats tuvākais. Cēzars ir augumā diezgan liels plankumains lopiņš ar tik tievām kājām kā žagari un ausīm, kas atgādina mušu sitamās pletnes. Tikai, dieva dēļ, nemēģiniet šādus vai līdzīgus salīdzinājumus izsacīt, Jēkabam klāt esot! Un gudrības, gods kam gods, šim sunim netrūkst, par to es pats esmu pārliecinājies. 

Tā nu mēs visi stundu pirms saules lēkta atradāmies ezermalas niedrās – Cēzars, Jēkabs un es. Pēc īsas apspriedes nolēmām, ka palikšu turpat, bet abi draugi paiesies kaut kur. Tā drīz visapkārt ūdens klajumam blīkšķēja un rībēja tā, ka neviļus bija jāpabrīnās, kā visas šīs mercenes, krīkļi un prīkšķes nedabū galu jau no sirdstriekas vien. 

Kā pašam noritēja medības, es sīkumos neatstāstīšu. Pietiks, ja pateikšu, ka bise man iebelza pa plecu reizes četras, bet pēkšķētāju pulks tādēļ nesamazinājās ne par vienu vienīgu galvu. Sākumā es to nemaz nenožēloju, jo suņa, kas pienestu nokritušo medījumu, man nebija un laivas arī ne. 

Kad lielā jezga sāka pieklust, atgriezās Biszāle. Viņu pavadīja četrkājainais Romas imperators, rādīdams veselu sprīdi garu mēli. Jēkabu ieraugot, man gribot negribot sirdī ieknieba negants velniņš un paspruka skaudības pilns “Vai tu traks!” (Vēlāk es saskaitīju drauga trofejas – to bija vienpadsmit.) “Tā nekas,” viņš caur zobiem vienaldzīgi noteica, aizsmēķēdams cigareti. Un kā tev? “Man arī nekas,” es norūcu, uzmetu bisi plecā un sāku kājot uz ceļa pusi. 

“Pagaidi, kur tu skrien!” Jēkabs mani apturēja, “uzpīposim!” Klusēdami mēs sēdējām un raudzījāmies, kā vējā viļņojas niedru puduri. Kad beidzot slējāmies kājās, šaušana bija apklususi gandrīz pavisam. Soļodami uz lauku mājām, kur bijām atstājuši motociklu, pamanījām priekšā uz lielceļa bariņu vīru, kuri gaidīja autobusu un, dzīvi žestikulēdami, kaut ko skaļi pārsprieda. Katram bija dūmkoks plecā un pa vienai vai pāris pīlēm rokās. Redzot viņu guvumu, man garastāvoklis atkal pacēlās dažus grādus virs nulles. Toties jo lielāku cieņu jutu pret Jēkabu. Atklāti sakot, nebiju pat domājis, ka viņš tik izcils zvērkāvis. 

Pārlēkuši pār grāvi, turpinājām ceļu pa mežmalu, līdz beidzot sasniedzām savu braucamo ierīci. Kamēr Biszāle darbināja motoru, es iesēdos blakusvāģī, un slapjais Cēzars, negaidīdams uzaicinājumu, ar slaidu lēcienu novietojās man klēpī. Nevarētu sacīt, ka es jutos sevišķi ērti, bet nācās samierināties, jo galu galā biju taču aizņēmis viņa vietu. 

Izbraucot uz lielceļa, spalvainais pasažieris gandrīz pazaudēja līdzsvaru tā, ka manas bikses zem viņa nagiem aizdomīgi nostirkšķēja. Es klusībā nopukojos uz Jēkabu par to, ka viņš vispār ņēmis suni līdzi. Šinī brīdī notika kaut kas pavisam savāds! Mēs tobrīd braucām garām svešo mednieku pulciņam. Piepeši viņi visi sāka rādīt uz mums ar pirkstiem un klaigāt gluži nelabās balsīs. Pārsteigts es vēl palūkojos pār plecu īstā laikā, lai pamanītu, ka trīs nobridušies tēvaiņi mums draudīgi vicināja pakaļ dūres. Tad ceļa līkums viņus aizsedza skatienam. “Jēci, kas tiem iekodis?” galīgā nesaprašanā pagriezos pret Biszāli. Draugs pasmīnēja. Piedevis gāzi, viņš brīdi klusēdams vēroja pretim skrejošo ceļu, tad uz mirkli atlaida roku no stūres un, noglāstīdams suņa gludo pakausi, sacīja: “Saproti, es taču pa visu laiku izšāvu tikai divas patronas!” Cēzars pakustināja man klēpī savu strupo asti, un es varu apzvērēt, ka viņš bija pavēris muti platā smaidā. Izcils guvums!

Avots: Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka (www.periodika.lv)