Vēsturē lielākais zināmais cunami: 1958. gada traģēdija, kas izmainīja ainavu un cilvēku atmiņas

1958. gadā pasaule pārcieta mērogu ziņā nepiedzīvotu stihisko nelaimi. Aļaskas līča attālinātā vieta Lituija Beja kļuva par epicentru megacunami, kas uz visiem laikiem mainīja dzīvi visiem, kuri to pārcieta. Kolosāli augsts ūdens vilnis tā laika pasaules visaugstākā debesskrāpja lielumā radīja neizdzēšamas pēdas gan dabas fiziskajā ainavā, gan izdzīvojušo kolektīvajā atmiņā.

Par šīs katastrofas iemeslu kļuva spēcīgs akmens nogruvums, kas izmēru un iedarbības spēka ziņā ekvivalents asteroīda iekrišanai ūdenī. Runa ir par gigantisku klints gabalu, kura izmēri bija 732 metri garumā un 914 metru platumā, un 91 metru biezumā un kas no līča ziemeļu akmens sienas iebruka dziļumā līdz 610 metriem. Līča unikālā ģeogrāfija ar tā šauro fjordu un U-veida jūras dibenu šā akmens nogruvuma iedarbību vēl tikai pastiprināja. Kad gigantiskais bluķis sadūrās ar ūdeni, trieciens izraisīja spēcīgu ūdens masu kustību šurp un turp, kā rezultātā 

līcim uzbruka liels daudzums milzīgu viļņu, no kuriem visaugstākais sasniedza 524 metrus...

Lai arī izklausās pēc burtiski apokaliptiskas katastrofas, tomēr laimīgā kārtā bojā gāja tikai pieci cilvēki: trīs cilvēkus, kuri tajā mirklī atradās Jakutatas līča pludmalē, aprija gigantisks cunami tajā brīdī, kad tas atkāpās vismaz par 30 metriem zem jūras līmeņa, un vēl zināms par diviem zvejniekiem, kuri bija izbraukuši jūrā, taču vairs tā arī neatgriezās. Un bija laimīgie, kuriem savos zvejas kuģos izdevās izdzīvot. Viņi tad arī vēlāk pastāstīja par savu šaušalīgo piedzīvojumu, ieskaitot arī to, kā gigantiskie viļņi nesuši pāri mežiem un viņi pārsteigumā no saviem kuģiem no augšas noraudzījušies koku galotnēs...

Vēstīts, ka arī mūsdienās vēl joprojām varot no kosmosa novērot šā megacunami radītās sekas: koku līnija gar Lituijas līci kalpo kā skarbs atgādinājums par skarbajiem viļņiem. To pastiprina ar saknēm izrauto koku vietā salapojušās jaunaudzes, tādējādi it kā klusi atgādinot par to, cik neatvairāmi spēcīgi tomēr ir dabā notiekošie procesi, un tādos mirkļos cilvēkam pieder tikai novērotāja loma.