15 °C
Parādība, ko dēvē par starprasu efektu, izpaužas kā tendence vieglāk atpazīt savai rasei piederīgu personu sejas. Efekts pirmo reizi konstatēts pagājušā gadsimta 60. gados, un kopš tā laika psihologi un sociologi diskutējuši par to, kāpēc tāds rodas. Vēsturiski noformējies viedoklis par to, ka starprasu efekts rodas tāpēc, ka cilvēkiem ir mazāka motivācija atpazīt citu rasu pārstāvjus, kas noved pie attiecīgas viņu atmiņas pavājināšanās.
Nesen britu pētnieki no Ekseteras universitātes pētījumos izmantojuši smadzeņu stimulāciju ar pastāvīgu elektrisko strāvu, kas devis iespēju labāk iepazīt minēto efektu. Viņi apkopojuši aptuveni 100 cilvēku vecumā no 18 līdz 34 gadiem, vīriešu un sieviešu, sniegtās atbildes uz sagatavotajiem jautājumiem. Eksperimenta dalībnieki bija tās pašas universitātes studenti un piederēja eiropeīdu rasei, un viņiem piedāvāja atpazīt eiropeīdu, kā arī ķīniešu, japāņu un korejiešu sejas, ieskaitot arī apgrieztus portretus. Turklāt brīvprātīgie izgāja neinvazīvo transkraniālās stimulācijas procedūru ar pastāvīgu strāvu – tā ir speciāla metodika nolūkā pasliktināt cilvēka spējas atpazīt sejas vertikālā stāvoklī.
Dalībniekus sadalīja divās grupās: pirmā saņēma 10 minūšu smadzeņu stimulāciju, otra – 30 sekundes (piebilsts, ka ar tādu līmeni esot nepietiekami, lai izraisītu jebkādas attiecīgā rakstura izmaiņas). Rezultātā noskaidrojās, ka otrās grupas dalībnieki ievērojami labāk atpazina savas rases sejas vertikālā stāvoklī, ja salīdzina ar citu rasu pārstāvju sejām, savukārt pirmā grupa vienādi slikti atpazina gan savas, gan citas rases pārstāvju sejas. Kad abu grupu dalībniekiem rādīja apgrieztas sejas, atpazīšanas rezultāti arī izrādījās vienādi slikti. Tas nozīmē to, ka cilvēkiem trūkst pieredzes saistībā ar spēju redzēt sejas otrādi. Līdz ar to pētnieki secinājuši, ka starprasu efekts saistīts ar sejas inversiju, ko noteic pieredze, bet nevis tā dēvētie rasu aizspriedumi. Vieglāk atpazīt tās sejas, kuras biežāk redz, nekā citas rases cilvēku sejas.
