Jutos pārsteigts par šo spēju ar domas spēku pārvietoties uz jebkuru iedomāto vietu.
Cilvēka organisms sevī vēl joprojām slēpj daudz neatminētu noslēpumu, jo sevišķi tas attiecināms uz psihes dzīlēm. Dažkārt arī ar pilnībā veseliem cilvēkiem mēdz atgadīties pirmajā acumirklī pilnībā nesaprotamas un neizskaidrojamas lietas, piemēram, viņi pēkšņi pārstāj kontrolēt savu rīcību un adekvāti uztvert apkārt esošo realitāti, savukārt speciālisti tam nerod itin nekādu sakarīgu skaidrojumu. Tas attiecināms arī uz tā dēvēto iziešanu ārpus sava ķermeņa.
Pašā šā gadsimta sākumā kādā psihiatriskajā klīnikā nonāca ļoti interesants cilvēks: aptuveni 30 gadus vecs vīrietis, kurš apgalvoja, ka viņam katru dienu nākoties “divkāršoties”, kas neapšaubāmi ļoti apgrūtina dzīvošanu. Pacients pat varēja pilnībā precīzi nosaukt datumu, kad tas iesācies, – tieši pirms diviem mēnešiem, un visu šo laiku viņš izjutis lielu psiholoģisko stresu, kas bija novājinājis organismu un patukšojis emocionālās sfēras krātuves.
Ārsti secināja, ka viņu priekšā atrodas pilnībā adekvāts cilvēks, lai gan tomēr pieņēma lēmumu vairākas nedēļas rūpīgi novērot pacientu. Sestajā dienā kopš nonākšanas slimnīcā pacients pats lūdza tikšanos ar ārstējošo ārstu, kuram acumirklī atzinās, ka vairs gluži fiziski neesot viņa spēkos paturēt sevī to, kas šajos dažos mēnešos viņā sakrājies. Tas iesācies dienā, kad darbavietā notikusi nepatīkama saruna ar priekšnieku: vairāk par pusstundu priekšnieks maksimāli augstos toņos rājis savu darbinieku par būtībā ne īpaši nozīmīgu pārkāpumu. Jau pārnācis mājās, norātais sajuties ļoti slikti... Bet tālāk lai izskan viņa paša vēlāk tapušais stāstījums pirmajā personā.
Stāsts par kādu unikālu atgadījumu
Ieejot dzīvoklī, acumirklī sajutu neparastu vājumu visā ķermenī. Atbalstoties ar rokām pret sienu, aizkļuvu līdz gultai un nolikos guļus. Tas nenesa cerēto atvieglojumu, turklāt aizvien vairāk sāka griezties galva. Sajūta bija kā gadījumā, kad stipri par daudz iedzerts – viss apkārt iegriezās gluži kā helikoptera spārni. Pēc mirkļa sajutu, kā pamazām iekrītu aizplīvurotā snaudienā, viss ķermenis kļuva ļengans, savukārt galva, gluži otrādi, – viegla. Tiesa, gaidītā apskaidrošanās tomēr neiestājās, un tad es iekritu dziļā tumsā.