14.4 °C
Pamatā ir spēkā viedoklis, ka smiekli ir dažu zīdītāju sociālās uzvedības izpausme, kas kalpo kā līdzeklis atbruņot citus, mazināt sociālo spriedzi un izveidot labākus kontaktus. Un to mēdzot darīt šimpanzes, suņi un delfīni, zināmā mērā arī žurkas, kas parasti kalpo kā kutināšanas pētījumu subjekti. Taču saistībā tieši ar kutināšanu – vienalga, pie cilvēkiem vai pie žurkām, vēl joprojām ir daudz nenoskaidrotā, un vislielākā mīkla pētniekiem esot mūžīgais jautājums: kāpēc nav iespējams kutināt pašam sevi?
Pagaidām ir puslīdz zināms, ka nemaz neesot tik viegli sakopot objektīvus datus par to, kā cilvēki reaģē uz kutināšanu, lai tos varētu aplūkot saistībā ar kutināšanas sajūtu. Tieši tāpēc vācu pētnieku grupa no Humbolta universitātes iesaistīja pētījumā brīvprātīgos, kuru uzvedību pētīja un tostarp arī filmēja. Vēlāk pētnieku savāktie kadri palīdzēja labāk saprast to, kas īsti notiek, kad cilvēkus kutina, un kas mainās, kad viņi kutina paši sevi.
Pētījuma autori uzsvēruši, ka visiem cilvēkiem ir vienādas kutināmās jeb kutēšanai pakļautās vietas. Bērnībā visi instinktīvi kutina un rotaļājas, un, lai arī, gadiem ejot, nosliece uz rotaļāšanos iet mazumā, visi tomēr sevī saglabā spēju saprast šo slepeno valodu. Vācu pētnieki uzskata, ka tā ir sociālās signalizācijas forma rotaļu cīņas kontekstā, proti, cilvēki ar savu smiešanos signalizē, ka viņiem drīkst pieskarties, lai gan parasti tas tā kā būtu nevietā. Savukārt tad, kad cilvēks pieskaras pats sev, smadzenes visam ķermenim nosūta vēstījumu, kas apspiež jutīgumu pret pieskārieniem. Pētnieki uzskata, ka tad smadzenes it kā apzinās: tiklīdz cilvēks pieskarsies pats sev, neklausi šim rīkojumam. Jo, ja tas tā nebūtu, visdrīzāk, cilvēki sevi nevaldāmi kutinātu faktiski ikreiz, kad tikai pakasītu padusi vai pieskartos kāju pirkstiem.
