Ko darīt, ja dzinējmedību mastā ir lācis?

Vai dzinējiem jāapstājas? Vai jāpārtrauc šaušana? Un ko darīt ar medību suņiem?

Žurnāla Medības lasītājs, medību kluba Lēdurga biedrs un medību vadītājs Jānis Kronbergs raksta: “Mūsu medību platībās lāči jau dzīvo pastāvīgi, tādēļ kluba valdes sapulcē radās jautājums – kā turpmāk droši organizēt dzinējmedības? Mums nav pieredzes, kā uzvedīsies lācis, kuru dzinēji vai suņi iztraucējuši mastā.

Bažas ir gan par dzinējiem, gan suņiem. Apsveram pat domu dzinējos vairs neņemt līdzi sievietes, bērnus un cilvēkus bez ieročiem. Mums ir rācijas, spējam ātri sazināties un organizēties, taču nav skaidrs, kāda būtu pareizā rīcība, ja mastā konstatēts lācis. Vai dzinējiem jāapstājas un jāapklust? Vai medības jāpārtrauc, kamēr lācis nav pametis mastu? Kā pasargāt suņus?”

Lācis mastā – vairs ne tikai teorētiska situācija

Pirmais svarīgais secinājums no valstīm, kur medniekiem ir daudz lielāka pieredze ar brūnajiem lāčiem, ir vienkāršs – lāča klātbūtne pati par sevi nenozīmē, ka dzinējmedības nav iespējamas. Taču tā maina riska novērtējumu un rīcības plānu. Somijā lāčus pat medī kolektīvās medībās, visbiežāk izmantojot suņus. Somijas Medījamo dzīvnieku aģentūra uzsver, ka šādās medībās drošība un medību vadītāja loma ir īpaši nozīmīga – steiga un nepārdomāta rīcība nav pieļaujama.

Zviedrijā savukārt mednieku organizācija Svenska Jägareförbundet ir izstrādājusi īpašu lāču medību drošības apmācību. Un viens no būtiskākajiem secinājumiem attiecas tieši uz Jāņa uzdoto jautājumu – īpaša uzmanība jāpievērš suņiem. Zviedru drošības materiālā norādīts, ka bīstamas situācijas var rasties ne tikai lāču medībās. Ar lāci var sastapties arī suns, kas tajā brīdī medī alni vai citu dzīvnieku. Tāpat tas var notikt arī vienkārši pastaigas laikā.

Suns var situāciju padarīt bīstamāku

Te ir viena no būtiskākajām lietām, kas jāņem vērā Latvijas medniekiem.

Cilvēks, kas trokšņojot pārvietojas pa mežu, parasti dod lācim iespēju laikus cilvēku sadzirdēt un izvairīties. Arī Dabas aizsardzības pārvalde cilvēkiem iesaka lāču teritorijās pārvietoties ar skaņu un izvairīties no pēkšņas sastapšanās nelielā attālumā. Ar brīvi strādājošu medību suni situācija var būt pavisam cita.

Zviedrijas mednieku drošības materiālā īpaši brīdināts par situāciju, kad suns atrod lāci un sāk to apriet. Tuvojoties suņa saimniekam, suns var kļūt drosmīgāks un provocēt lāci. Ja lācis metas sunim virsū un suns glābiņu meklē pie sava saimnieka, tas faktiski var atvest uzbudinātu lāci tieši pie cilvēka. Tāpēc viena no svarīgākajām pazīmēm ir suņa neparasta uzvedība.

Tas, ka medību suns atrod lāci un sāk to apriet, vēl nenozīmē, ka izveidojusies ārkārtas situācija. Arī Latvijā jau ir vairāki nofilmēti gadījumi, kuros suņi mastā sastop lāci, sāk to apriet, bet lācis no suņiem izvairās un galu galā teritoriju pamet. Arī Somijas pieredze rāda, ka suņa un lāča sastapšanās pati par sevi nav nekas ārkārtējs – Somijā suņus izmanto arī tieši lāču medībās.

Tomēr šādā situācijā svarīgi ir nesarežģīt notiekošo ar nepārdomātu cilvēka rīcī-
bu. Ja pēc suņa uzvedības, GPS datiem vai vizuāli ir skaidrs, ka suns sastapis lāci, par to nekavējoties jāinformē medību vadītājs un pārējie medību dalībnieki. Tas ir īpaši svarīgi, lai mednieki uz līnijas zinātu, ka no masta var iznākt lācis, nevis medījamais dzīvnieks.

Ja lācis no suņa dodas prom, tam vienkārši jāļauj aiziet. Nav nepieciešams tam sekot, mēģināt to apturēt vai citādi iesaistīties situācijā. Latvijas apstākļos lācis nav medījams dzīvnieks, tādēļ medību dalībnieku uzdevums ir ļaut tam netraucēti pamest mastu.

Lielāka piesardzība nepieciešama tad, ja lācis nevis dodas prom, bet paliek uz vietas un suns turpina atrasties tā tuvumā un riet. Šādā brīdī suņa saimniekam nevajadzētu automātiski steigties sunim klāt. Zviedrijas mednieku drošības materiālos norādīts uz vienu ļoti konkrētu riska scenāriju – saimniekam tuvojoties, suns var kļūt drošāks un samazināt distanci līdz lācim. Ja lācis uz to reaģē agresīvi un sāk suni vajāt, suns savukārt var meklēt drošību pie sava saimnieka. Tādējādi konflikts, kas sākotnēji bijis starp lāci un suni, var nonākt tieši pie cilvēka.

Tas nenozīmē, ka ikviens suns, kas aprej lāci, tūlīt atvedīs to pie saimnieka. Gluži pretēji – daudzos gadījumos lācis centīsies izvairīties gan no suņa, gan cilvēkiem. Taču tieši šis iespējamais scenārijs ir iemesls, kādēļ suņa saimniekam situācija jānovērtē pirms došanās suņa virzienā.

Īpaša uzmanība jāpievērš arī suņa uzvedībai. Pieredzējis saimnieks parasti zina, kā viņa suns rej uz alni, mežacūku vai citu medījumu. Ja GPS redzams, ka suns ilgstoši atrodas vienā vietā, bet tā riešana vai darba veids ir neierasts, lāču apdzīvotā teritorijā jārēķinās arī ar iespēju, ka suns sastapis lāci.

Savukārt, ja lācis sāk aktīvi vajāt suni, situācija kļūst daudz nopietnāka. Suņa saimniekam jārēķinās, ka suns var atgriezties tieši pie viņa. Tādēļ svarīgākais nav skriet pretī sunim, bet saglabāt distanci, informēt citus medību dalībniekus un dot lācim iespēju atkāpties.

Tātad galvenais princips ir pavisam vienkāršs – suns aprej lāci – nekrītam panikā un neskrienam sunim palīgā. Informējam citus, sekojam situācijai un dodam lācim iespēju pamest mastu. Tieši nevajadzīga tuvošanās vai mēģinājums iejaukties situācijā var radīt lielāku risku nekā pati sākotnējā suņa un lāča sastapšanās. Vēl labāk ir tad, ja suni no dzīvnieka var atsaukt. Tad riski ievērojami samazinās.

Ko darīt, ja ir droši zināms – mastā ir lācis?

Te jānodala divas situācijas. Ja zināms tikai tas, ka konkrētajā teritorijā dzīvo lāči, nav pamata automātiski atteikties no dzinējmedībām.

Taču, ja medību laikā mastā lācis ir redzēts, suns to aprej, atrastas pavisam svaigas pēdas vai citādi ir pamatoti zināms, ka lācis atrodas konkrētajā mastā, situācija jau ir cita.

No citu valstu drošības principiem izriet ļoti konservatīva un praktiska pieeja – informācija nekavējoties jānodod medību vadītājam, un tieši vadītājam jāpieņem viens kopīgs lēmums par turpmāko rīcību. Ne dzinēji, ne suņu saimnieki, ne mednieki uz līnijas nedrīkst sākt patstāvīgi pārvietoties pa mastu, lai noskaidrotu, kur lācis palika.

Es šādā situācijā drošības protokolā paredzētu:

• Pa rāciju vai tālruni nekavējoties informēt visus medību dalībniekus, ka mastā konstatēts lācis.
• Dzinējiem pārtraukt virzību lāča virzienā un necensties to speciāli izdzīt.
• Neiet klāt sunim, kas aprējis lāci.
• Medniekiem palikt norādītajās vietās un neradīt haotisku cilvēku kustību.
• Medību vadītājam nepieciešamības gadījumā pārtraukt konkrēto mastu un organizēt cilvēku un suņu savākšanu tikai tad, kad tas izdarāms droši.
• Ja lācis pats attālinās, ļaut tam aiziet un nemēģināt tam sekot. Tas sasaucas arī ar Dabas aizsardzības pārvaldes vispārīgajiem ieteikumiem – pamanot svaigas lāča klātbūtnes pazīmes, nevajag doties dzīvniekam pa pēdām, bet gan mainīt maršrutu; savukārt blīvā veģetācijā īpaši jāizvairās no negaidītas sastapšanās nelielā distancē.

Vai tiešām mastā drošāk ir cilvēkam ar ieroci?

Te Jāņa jautājumā ir ļoti interesanta nianse. Intuitīvi šķiet – ja mežā ir lācis, drošāk būs cilvēkam ar ieroci. Taču ierocis pats par sevi cilvēku nepadara drošāku. Latvijas dzinējmedību drošības sistēmas pamatā ir nevis tas, ka katram dalībniekam ir ierocis, bet gan vadība, saziņa, zināmas cilvēku atrašanās vietas un stingra šaušanas sektoru ievērošana. VMD atgādina, ka šaut drīkst tikai pa skaidri redzamu un atpazītu mērķi un medību dalībnieki nedrīkst patvaļīgi pamest savas vietas. Tāpat arī Medību noteikumi paredz, ka dzinējiem aizliegts atrasties mastā ar pielādētiem ieročiem un šaut uz medījamo dzīvnieku, izņemot gadījumu, ja viens vai divi mednieki ar medību vadītāja atļauju izseko ievainotu dzīvnieku, kā arī ja dzinējs ir viens mednieks ar medību šķirnes suni. Šajā gadījumā dzinējam jāpārzina masts un mednieku līnijas izvietojums.

Tāpēc es neizdalītu sievietes kā atsevišķu riska grupu. Dzimums šeit nav būtiskais kritērijs. Daudz svarīgāka ir pieredze, fiziskās spējas, spēja izpildīt medību vadītāja norādījumus un rīcība neparedzētā situācijā.

Savukārt attiecībā uz bērniem un nepieredzējušiem dzinējiem piesardzība lāču regulāri apdzīvotās platībās gan būtu saprotama. Ne tāpēc, ka lācis mērķtiecīgi meklētu cilvēkus, bet tāpēc, ka neparedzētā situācijā pieredzējis medību dalībnieks, visticamāk, spēs daudz precīzāk novērtēt notiekošo un izpildīt vadītāja norādījumus.

Varbūt svarīgākais ir vienoties pirms medībām

Lāča sastapšanas brīdis nav īstais laiks, kad sākt diskutēt pa rāciju: “Ko mēs tagad darām?”

Ja medību kolektīvs zina, ka tā platībās lāči uzturas regulāri, rīcības algoritms jāizrunā jau pirms pirmā masta. Piemēram, kas dod signālu par lāci, ko dara dzinēji, ko dara mednieku līnija, kad pieņem lēmumu par masta pārtraukšanu, kā rīkojas suņu vadītāji un kā tiek paziņots, ka situācija atkal ir droša.

Zviedrijas pieredze rāda, ka tieši sagatavotība tiek uzskatīta par būtisku – viņu īpašajā lāču medību apmācībā atsevišķi māca lāča uzvedību, suņa vadītāja un mednieka rīcību, tipiskas situācijas un drošību.

Un te ir arī atbilde uz Jāņa galveno jautājumu: nav jāatsakās no dzinējmedībām tikai tāpēc, ka teritorijā dzīvo lācis. Tomēr vairs nevar organizēt medības tā, it kā lāča tur nebūtu. Latvijā lāču skaitam un izplatībai palielinoties, šāds drošības protokols medību kolektīviem, visticamāk, kļūs tikpat pašsaprotams kā šaušanas sektoru noteikšana, rācijas un spilgtās vestes.

Foto: Publicitātes

Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu