Pirms pāris gadiem žurnāls "Medības" lietotnē "WhatsApp" izveidoja interesentu grupu "Asinspēdu suņi", kuras galvenais mērķis bija radīt vidi, kur mednieki var sazināties ar suņu īpašniekiem, kuri gatavi doties meklēt asinspēdas.
Raksta pirmpublikācija 2023. gada novembrī.
Ar grupas palīdzību šajā laikā izdevies atrast diezgan daudz savainotu dzīvnieku, kā arī grupā pieejami daudzi reāli stāsti par to, kādos apstākļos daudziem ir izdevies vai nav izdevies atrast medījumu. Tomēr bieži stāstos izkristalizējas divas lielas kļūdas, ko pieļauj mednieki un kas galu galā arī neļauj viņiem pašiem un pēc tam varbūt arī citiem jau ar suni atrast medījumu. Šo divu kļūdu motīvs atkārtojas atkal un atkal pieredzējušu meklētāju stāstos.
1. kļūda. Nav asiņu, nav trāpīts!
Lai gan asinis ir ļoti laba indikācija tam, ka šāviens bijis sekmīgs, tomēr ne vienmēr un ne visos apstākļos parādīsies vai būs skaidri saskatāmas asinis. Ir pat bijuši gadījumi, kad ar gludstobra ieroci šauta mežacūka ar trāpījumu plaušās nogājusi vairāk nekā 300 metrus sniegā, bet pirmie asiņu pilieni parādās tikai pēc 300 metriem. Tas, cik daudz asiņu parādās šāviena vietā un ap to, ir arī atkarīgs no trāpījuma vietas un dzīvnieka.
Ar mežacūkām ir vistrakāk, jo tagad, rudenī, tām ir milzīga tauku kārta, kas mēdz aizspiest brūci, un asiņu pat ar labu trāpījumu nebūs daudz. Arī alnim, trāpot mazliet par augstu – plaušu galu rajonā, asinis var arī nebūt, jo tās nevis tek uz āru, bet gan sakrājas krūškurvī. Sniegā, protams, tas viss ir labāk redzams, arī tad, kad trāpījuma vietā ir daudz smalku asinspilīšu, bet bezsniega apstākļos to konstatēt būs gandrīz neiespējami. Tādēļ mednieka pienākums būtu, izanalizējot situāciju, šāviena distanci, dzīvnieka uzvedību pēc šāviena, saliekot visus apstākļus, tomēr izmantot apmācītu medību suni, kas pēdas pārbaudītu. Ētiski būtu pārbaudīt katru šāvienu, pat tad, ja šķiet, ka ir bijis garām.
Linda un Erco von Kiesow un aļņu bullis
Gaismā šauts alnis, šāviens apmēram 110 metru distancē no atbalsta ar .300 Win Mag. Nogaidām kādas divas stundas un ejam meklēt. Neviena asiņu piliena, tikai pēdas dubļos un šļoka avenēs šāviena vietā. Nolemju ņemt Erco, tās viņam pašas pirmās aļņa asinspēdas, bet treniņi bijuši daudz. Sāku iet ar pavadu, lai suns saprot, ko mēs darām, jo treniņi vienmēr ar pavadu. Noejam kādus 100 metrus, un suns mazliet apjūk, sāk riņķot. Maza piecu minūšu apmaldīšanās, jo tumšā mežā, kad divas reizes esi apgriezies ap savu asi, vairs neko nesaproti.
-2.7 °C
