Servitūta ceļi — kas jāzina meža īpašniekam

Bez ceļa meža saimniekam nav iespējams ar autotransportu nokļūt līdz savam īpašumam. Bieži vien šis ceļš ved cauri kādam citam īpašumam. Ja vien tas nav pašvaldības vai valsts īpašumā esošs ceļš, visticamāk, tas ir servitūta ceļš. Tieši ar šiem ceļiem problēmas ir visbiežāk.

Dažkārt zemes īpašnieks, caur kura īpašumu ved šāds ceļš, nevēlas, ka tas tiek izmantots. Tad tiek rakti grāvji, izvietotas barjeras, masīvi betona kluči vai lieli akmeņi. Aktuāls ir arī jautājums, kurš šo ceļu remontēs, ja kāda iemesla dēļ būs sabojāts.

Visbiežāk nav reālas piekļuves

“Vislielākā problēma ir tā, ka lielai daļai meža īpašumu nemaz nav reālas piekļuves. Tev pieder īpašums vai tu to manto, bet iespēju piekļūt nav – ceļa servitūts nav nodibināts. Ja šāds servitūts ir, lielākas ķibeles var būt ar kādiem strīdiem starp kaimiņiem,” situāciju skaidro mežsaimnieks Edgars Jankovskis, kurš apsaimnieko ap 100 hektāru meža vairākos Latvijas novados valsts vidienē.

Tāpat vērojama problēma, ka daudzi servitūta ceļi ir sabojāti. “Visbiežāk tas notiek, kad nepiemērotos apstākļos pa šādu ceļu tiek braukts ar nepiemērotu, visbiežāk pārāk smagu tehniku. Tieši tāpēc visbiežāk tiek liegts pārvietoties pa servitūta ceļu,” stāsta Edgars Jankovskis.

Kad izbrauktas dziļas risas

Jautājums – kuram šis sabojātais ceļš jāatjauno? Loģiski būtu, ka ceļu atjauno tas, kurš to sabojājis. Diemžēl ne vienmēr tā notiek, īpaši, ja cirsmas izstrādā firmas, kurām nerūp sava reputācija un šis punkts nav atrunāts cirsmu pārdošanas līgumā.

Parasti līgumos par cirsmu izstrādi tiek ierakstīts punkts, ka ceļš tiks izmantots, nepasliktinot tā stāvokli. 

Tāpēc īpašniekam, pa kura īpašumu ved šāds servitūta ceļš, vērts laiku pa laikam to nofotografēt, īpaši, ja apkaimē notiek mežizstrāde. Ja ceļš būs sabojāts, būs pierādījums, kāds tas izskatījās pirms tā izmantošanas, un būs iespēja pieprasīt tā sakārtošanu.

Taču ir kāda nianse, ar ko jārēķinās. Ja pa šādu ceļu bez seguma brauc pievedējtraktors un izbraukā risas, tās vēlāk tiek nolīdzinātas ar ekskavatoru vai buldozeru, taču tas nenozīmē, ka ceļa stāvoklis nav pasliktināts. 

“Iemesls ir ļoti vienkāršs – augsne, kas tiek izlīdzināta, ir irdena, jo līdz pamatam samalta un sajaukta ar ūdeni. Pēc nolīdzināšanas ar laiku tā sasēdīsies, un veidosies peļķes… Ceļš tik un tā mitrākās vietās vairs nebūs izbraucams, piemēram, ar vieglo automašīnu, lai arī tūlīt pēc risu nolīdzināšanas viss šķita kārtībā. Šādās peļķu vietās vislabāk piebērt granti,” iesaka mežkopis.

Vai ir ieraksts zemesgrāmatā

Vēl kāda problēma – cilvēki vienojas, ka būs šāds servitūta ceļš, taču šo vienošanos nenostiprina zemesgrāmatā. Kaimiņš atļauj braukt, taču dokumentus sakārtot nevēlas, jo viņam tas nav svarīgi. Tad nu lauks rudenī tiek uzarts, iesēta labība, un piekļūt īpašumam ar transportu vairs nav iespējams.

Protams, vispirms jāmēģina vienoties sarunu ceļā. Ja tas neizdodas, atliek vērsties tiesā un lūgt šo jautājumu sakārtot tiesiskā ceļā. Taču tas varētu būt padārgs risinājums, jo jārēķinās ar tiesāšanās izdevumiem.

“Taču ir būtiski sakārtot ceļa statusu, īpaši, ja ir vēlme ceļu uzlabot – uzbērt tam grants segumu, lai, piemēram, sagatavoto kokmateriālu krautuvi varētu ierīkot pie cirsmas un netērēt liekus līdzekļus, kokmateriālus vedot ar pievedējtraktoru līdz lielākam ceļam. Šajā jautājumā varu uzslavēt AS "Latvijas valsts meži', kas aktīvi slēdz ceļu servitūta līgumus un attiecīgi, ja veic mežistrādi, arī uztur ceļu stāvokli. Tas ir ļoti dārgi, bet noteikti atmaksājas ilgtermiņā. Protams, dēļ 200 kubikmetriem cirsmas ceļu būvēt nav izdevīgi. Ceļš uz mežu ir liela vērtība – ne tikai tādēļ, lai varētu iebraukt kokvedējs pēc sagatavotajiem kokmateriāliem, bet arī lai veiktu pilnu meža apsaimniekošanas ciklu, piemēram, veiktu meža stādīšanu, jaunaudžu kopšanu,” skaidro Edgars Jankovskis.

Nostiprināt ceļa servitūtu zemesgrāmatā svarīgi arī situācijās, kad šķiet – labas kaimiņattiecības ir mūžīgas un ceļu varēs izmantot arī turpmāk, tomēr dzīvē tā nenotiek. Īpašnieki var mainīties, un tikai sarunu ceļā nodotās privilēģijas uz ceļa izmantošanu var pēkšņi vienā dienā izbeigties.

Nevajag arī paļauties tikai uz to, ja zemes robežplānā ir iezīmēts ceļa servitūts. Par to var pārliecināties, ieskatoties attiecīgajā zemesgrāmatu nodalījumā, izmantojot vietni: www.zemesgramata.lv. Tas gan ir maksas pakalpojums. Jānoskaidro arī, vai servitūts nodibināts par labu visiem vai tikai kādam konkrētam īpašumam.

Uzziņa

• Civillikuma 1130. pants nosaka – servitūts ir tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemesgabalam par labu.
• Īpašums, kuru servitūta ceļš šķērso, ir kalpojošais īpašums, savukārt īpašums, kuram par labu servitūts izveidots, – valdošais.
• Kalpojošais īpašums dod kaimiņam tiesības braukt pa citam piederošu zemi. Kalpojošās lietas īpašnieks nedrīkst likt nekādus šķēršļus, viņam jāievēro servitūta izlietotāja tiesības tādā apjomā, kāds nepieciešams sekmīgai servitūta izlietošanai.
• Personai, kurai pieder servitūta tiesība, tā jāizlieto taisnprātīgi, pēc iespējas saudzējot cita īpašuma tiesību.
• Apgrūtinājums attiecas uz nekustamo īpašumu, nevis tā saimnieku – īpašnieki var mainīties, turpretī īpašumam noteiktais ceļa servitūts paliek.
• No servitūta izrietošā lietu tiesība ir nodibināta un spēkā abām pusēm tikai pēc servitūta ierakstīšanas zemesgrāmatā.

Ceļa servitūts ir pilnībā nodibināts tikai pēc tam, kad tas ir ierakstīts zemesgrāmatā.