Kad un kur izgudrots ritenis?

Arheoloģiskās liecības norāda, ka riteņi un ar tiem aprīkoti transporta līdzekļi jau bronzas laikmetā (5000.–3000. g.p.m.ē.) bijuši sastopami visā Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā. Spēkā ir trīs galvenās riteņa izcelšanās teorijas.

Pirmā pauž, ka ritenis uzradies Mezopotāmijā aptuveni 4000 gadu pirms mūsu ēras, vēlāk izplatoties arī Eiropā. Otrā pauž, ka tas noticis Turcijas ziemeļu daļā, Pontas piekrastē, aptuveni 3800 gadu pirms mūsu ēras. Savukārt trešā teorija vēstī, ka ritenis izgudrots Karpatu kalnos aptuveni 4000.–3500. g.p.m.ē. Vienā no jaunākajiem pētījumiem izvirzīts pieņēmums, ka riteņa izgudrošana un izmantošana patiešām varēja notikt Karpatos – šo kalnu vara raktuvēs Austrumeiropas teritorijā – pirms aptuveni 6000 gadu.

Par iespējamo riteņa priekšteci varētu būt kļuvis koka rullis, kas bijis faktiski vienkāršs koka stumbrs bez zariem – ar šādiem ruļļiem vara ieguvēji pārvietojuši smagās kastes ar rūdu. Mūsdienu datormodelējums apliecinājis, ka kādā momentā cilvēki šos koka ruļļus aprīkojuši ar gropēm, kas nav ļāvušas vagonetes tālīnajam priekštecim noslīdēt no ritošās ierīces. Vēl viens jaunieviesums nodrošināja to, lai ruļļu galus sāktu izgatavot diametrā lielākus, kas aizveda līdz fiksētas ass izveidošanai. Tāda konstrukcija jau ļāva vagoneti pacelt virs zemes, tādējādi palielinot vietu šķēršļu pārvarēšanai. Un, visbeidzot, kādā brīdī cilvēki nodalīja asi un riteņus, ļaujot tiem griezties pilnībā neatkarīgi.

Pētnieki arī pauduši uzskatu, ka riteņa tehnoloģija attīstījusies un nepārtraukti pilnveidojusies aptuveni 500 gadus.