1903. gada 23. maijā. Pirms 120 gadiem "Rīgas Avīze" ar prieku konstatēja, ka pilsētā aizvien lielākā skaitā redzami pajūgi ar gumijas riepām jeb, kā toreiz rakstīja, "rēpēm", kas bija daudz klusāki un ērtāki par pajūgiem, kuru riteņi vēl bija apkalti metāla stīpām.

Reklāma

"Publika šādiem pajūgiem dod priekšroku un fūrmaņu saimnieki pārliecinājušies, ka, kaut gan pajūgi ar gumijas riepām maksā dārgāk (gaņģis riteņu ar gumijas riepām izmaksā pavisam ap 160 rubļu) nekā vienkāršie, tomēr no tiem var iedzīt lielāku peļņu. Cik lielā mērā palielinās tādu pajūgu skaits, noskārstams no tam, ka kāda no Rīgas gumijas fabrikām pēdējā laikā katru dienu apstellē caurmērā 15 gaņģi (komplektu. – red.) riteņu ar gumijas riepām." Gumijas riepas dažādiem transporta līdzekļiem tolaik Rīgā jau ražoja brāļu Freizingeru uzņēmumā un fabrikā "Provodņik", kā arī plašā sortimentā bija ārzemju ražojumi. Tā skaitījās moderna, perspektīva prece. Braucamais ar gumijas riteņiem bija pilsētas pazīme. Automašīnām gumijas apriepojums skaitījās pašsaprotams. Tāpat 1902. gadā izdotie Rīgas pilsētas noteikumi fūrmaņiem paredzēja, ka kravu pārvadāšanai domātiem pajūgiem, "kuri brauc pēc taksametra", tas ir, sniedz kravu pārvadāšanas pakalpojumus pilsētā un iekasē samaksu pēc attāluma, gumijas riepām jābūt obligāti. 

Vienīgie skaļie bruģa klaudzinātāji pilsētās aizvien biežāk izrādījās joprojām ar dzelzi apstīpotie iebraukušo zemnieku rati. Tādiem bija jārēķinās ar dažādiem ierobežojumiem.

 1912. gada jūnijā "Dzimtenes Vēstnesis" ziņoja, ka Dubultu policejmeistars, "ievērojot daudzu vasarnieku žēlošanos" par troksni, kādu rītos sacēla smagie ormaņi un citi ratu braucēji, kam riteņi vēl apvilkti ar dzelzi, pavēlēja "tādiem braucējiem braukt tikai soļos" un ne agrāk kā plkst. 9 no rīta: "Rīkojums zīmējās uz visiem braucējiem, kuru rati ir bez atsperēm vai gumijas riteņu riepām." Tostarp, piemēram, Kijevā fūrmaņi, kad tiem 1913. gadā lika pāriet uz ekipāžām ar gumijas riteņiem obligātā kārtā, pieteica streiku.

Brīvā Zeme, 1923. gada 23. maijā

Pēc svētkiem. Vasaras svētkus mēdz saukt par ziedoņa svētkiem. Tas pēc vecvecā paraduma. Šogad gan viņus var saukt tikai par lapu svētkiem. Arī tas no svara, jo lapās jau ziedi ir pumpurā un drīz vien vērsies saulītē. Un kas gan nemīl to saulīti? Visi, i meži, i lauki, i paši cilvēki. Uz viņu skatoties un viņā sildoties, aizmirstas dažādas raizes un rūpes, kuru visiem arvien ir papilnam. Pēc šā rīta īsas un ātras informācijas varu jau rakstīt avīzē, ka Vasaras svētkus pilsoņi pavadījuši pavisam labi. Lauki pa svētkiem stiprā mērā atdzīvojušies. Ne vienā vien vietā nospēlēts teātrs un nodziedātas dziesmiņas. Un arī dejas sports piekopts ne sliktāk kā pilsētā un gandrīz bez starpgadījumiem, ja nepieskaita, protams, klāt tos gadījumus, kam laiks un vieta ziedoņa svētkos – Amora nedarbus.