1913. gada pašā sākumā Britāniju skāra kādas ļoti noslēpumainas lidaparātu armādas uzbrukums. Turklāt zināms, ka kaut kas līdzīgs nesen jau bija novērots arī citās valstīs, piemēram, ASV un Krievijā. Taču šajā reizē “dirižabļu armijas” uzvedībā bija daudz kas patiešām ļoti dīvains. Britu plašsaziņas līdzekļi saņēma uzdevumu atrast vainīgo, un jau drīz par tādu atzina Vācijas kara resoru. Taču daudz kas liecina, ka tie diezin vai bijuši vācieši.

Par dirižabļiem

Zināms, ka regulāra par cepelīniem dēvēto dirižabļu lidošana iesākās 1900. gada vasarā. Kopš 1908. gada tos masveidā sāka iepirkt vācu militāristi. Vēl pēc dažiem gadiem sāka darboties Eiropā pirmā pasažieru līnija Frīdrihshāfene–Diseldorfa, kurā regulāri kursēja dirižablis “Deutschland”.

Sākoties 1. Pasaules karam, iespaidīgākās gaisa kuģošanas lielvalstis bija Krievija, kurai Pēterburgā bija pietiekami iespaidīgais “Gaisa kuģošanas parks” ar vismaz 20 lidaparātiem, un Vācija, kuras rīcībā bija 18 dirižabļi. Ņemot vērā arī mūsdienās iespaidīgos parametrus – garumā 150 metri un ar 22 000 m³ apjomu –, tie ar 210 zirgspēku motora palīdzību spēja pacelties līdz 2200 metru augstumam, vienlaikus nesot līdzi līdz astoņām tonnām lietderīgas kravas.

Pirmā pasaules kara laikā vācu dirižabļi esot veikuši aptuveni 1200 izlūklidojumu, 231 reizi izlidojot uz reālu bombardēšanu, spējot pārvadāt bumbas un granātas kopējā svarā līdz 500 kilogramiem, kā arī tā laika visefektīvāko radiotelegrāfisko aparatūru. Zināms, ka virs Britu salām šie lidaparāti pirmo reizi parādījušies naktī uz 1915. gada 20. janvāri, kad flotes gaisa kuģi L.2 un L.4 nometa bumbas uz Norfolku.