Bezgalvaino cilvēku cilts

Jau kopš neatminamas senatnes zināmi nostāsti par dīvainu bezgalvaino cilvēku cilti, kas dzīvojusi kaut kur Ziemeļāfrikā, un vēlāk šie ļaudis pārtapa par savdabīgi iecienītu monstrozo rasi, kuru eiropieši allaž pamanījās ievietot jebkurā vietā. Atlika vien atklāt kādu jaunu zemi, tā acumirklī uzradās ļaudis, kuri stāstīja, ka tur redzējuši cilvēkus bez galvas. Tādā veidā bezgalvainie parādījās arī Indijā, Amerikā un cituviet.

Savukārt viduslaikos, kas aprobežoto kristietības dogmu uzvaras gājiena ietekmē izcēlās ar ļoti savdabīgu un vētrainu fantāziju, visas no senajiem grieķiem un romiešiem atnākušās leģendas apauga ar sevišķi krāšņām detaļām. Bet, lai kā arī būtu, mūsdienu pētnieki uzskata, ka stāstiem par bezgalvainajiem cilvēkiem ir kaut kāds reāls pamats – tieši tāpat kā lielākajai daļai pasaules tautu folklorā nostiprinātajiem šķietami fantastiskajiem vēstījumiem.

Atskatoties vēsturē, var konstatēt, ka faktiski pirmais, kurš sāka runāt par bezgalvainajiem cilvēkiem, VI gadsimtā pirms mūsu ēras bija sengrieķu zinātnieks Hērodots. Tiesa, viņa apraksti ir gaužām skopi, it kā tikai garām ejoši, kopā ar citām lietām un parādībām. Būtībā tur pat nav nekādu aprakstu, vienkārši tikai fakta konstatācija: “Tur mīt milzīgi pūķi, lauvas, ziloņi, lāči, indīgas čūskas, ragaini ēzeļi, suņgalvaini cilvēki un cilvēki vispār bez galvas...” Un tas tad arī viss. Proti, izņemot ģeogrāfiju – runa ir par Ziemeļāfriku –, nekā cita konkrēta nav, un turklāt pēc Hērodota vēl vismaz 600 gadus par bezgalvainajiem cilvēkiem neviens nekur neko nav vēstījis.

Kaut kas atkal par viņiem parādījies jau tikai 1. gadsimtā romiešu ģeogrāfa Pomponija Melas darbā “Horogrāfija”, un tur viņiem jau ir konkrēts nosaukums: “Blēmiem nav galvas, sejas vaibsti [viņiem] ir uz krūtīm...” Un runa atkal ir par Ziemeļāfriku, turklāt krietni konkrētāk – par Lībiju un Etiopiju. Bet tālāk visi faktiski tikai atkārto Pomponija Melas pausto: blēmus savā 5. ģeogrāfisko aprakstu grāmatā minējis Plīnijs Vecākais, par viņiem 2. gadsimtā atcerējies Auls Hēlijs un mazliet vēlāk arī Solons, un viņi šo dīvaino cilti novietojuši nenoteiktā vietā Āfrikā, “kaut kur uz robežas ar Ēģipti”. Bet pēc tā par viņiem atkal aizmirsts vismaz uz 300 gadiem, lai kaut kas uzpeldētu viduslaikos, taču tur jau tas pārtapis tīrā literatūrā un faktiski nekādi nav saistīts ar realitāti. Bet antīkie autori tomēr runājuši par kādu ļoti konkrētu tautu, un tas šeit šķiet visinteresantākais.

Savulaik tiešām eksistējusi tauta, kuru dēvēja par “blēmijiem”, un viņi mitinājušies aptuveni turpat, kur antīkie autori savos vēstījumos novietojuši bezgalvainos cilvēkus, – Ziemeļāfrikā, Ēģiptes un Etiopijas pierobežā. Šī tauta pazīstama aptuveni kopš I gadsimta pirms mūsu ēras, turklāt tā krietni vien patrokšņojusi un arī spējusi kaitēt Romas impērijai, jo ar viņiem saistīta romiešu aizvākšanās no nocietinājumiem Ēģiptē, Merojas valstības krišana un pat kristietības invāzija Nūbijā. Taču viņu aktivitāte nav bijusi ilga, un jau 4. gadsimtā viņi pilnībā pazuduši no vēstures skatuves. Tomēr pamanījās kļūt par monstrozās bezgalvaino cilvēku rases prototipu.

Antīks koka vairogs ar uzzīmētu seju.

Foto: Shutterstock / Latvijas Mediji

Iespējams, zināms arī iemesls tam, kāpēc blēmiem “galva ir uz krūtīm”. Viss esot pat ļoti vienkārši: blēmu karavīriem uz vairogiem bija attēlotas cilvēku sejas. Un kā karotāji viņi īpaši izcēlušies galvenokārt ar uzbrukumiem naktī. Vajag tikai spēt iedomāties šādu ainu: ir nakts, pēkšņi virsū skrien karotāju pulks, kuriem uz vairogiem attēlotas cilvēku sejas, tāpēc tumsā rodas iespaids, ka galva viņiem ir uz krūtīm. Sak, bailēm lielas acis. No tā tad arī sākušas izplatīties baumas par bezgalvainajiem blēmiem...