Katrā cilvēkā mīt neglābjams “iekšējais cenzors”, kurš “nožņaudz” jebkādas svaigas idejas jebkura radoši domājoša cilvēka apziņā burtiski vēl tikai to rašanās stadijā.
Amerikāņu uzņēmuma “Batons, Bārtons un Osborns” līdzīpašnieks Alekss Osborns reiz aizdomājās par sen zināmo teicienu, ka viena galva ir labi, bet divas – vēl labāk, turklāt pēkšņi atskārstot, ka vēl labāk taču būtu... ne mazāk par desmit vai varbūt pat vairākiem desmitiem galvu. Un tad šādi vairāki desmiti kopā liktu prātu varētu efektīvi risināt dažādus uzņēmumam svarīgus jautājumus.
Tas iesākās 1937. gadā, un nākamo 20 gadu laikā uzņēmums patiešām sekmīgi un tostarp arī slepus no konkurentiem pielietoja šo Osborna metodi, kurš pats to bija nodēvējis par “prāta vētru”. Vēlāk viņš tomēr izlēma savā pieredzē padalīties arī ar pasaules sabiedrību, un šī metode darbojas arī mūsdienās.
Jāspēj iztikt bez apsmiešanas
Pamatā šāda prāta vētras ideja patiešām ir apbrīnojami vienkārša, kā jau tam jābūt saistībā ar visu ģeniālo. Pie nosacīta (vislabāk – pie patiešām reāla) apaļā galda sapulcējas ieinteresētas personas, pēc kā katrs no klātesošajiem vai nu pavēstī, vai pieraksta uz atsevišķas papīra lapas visus konkrētās problēmas potenciālos risinājumu veidus, kādi vien katram dalībniekam vispār iešāvušies prātā. Un atslēgas vārds šeit ir “visi”. Proti, šajā gadījumā runa ir arī par pirmajā acumirklī šķietami vismurgainākajām idejām.
Prāta vētras laikā ir atļauts nākt klajā ar jebkādām domām, pilnībā ar jebko, kas vien ienācis prātā, turklāt ātri un vēlams bez minstināšanās. Noderīgas ir jebkādas bažas un pašapšaubītas cerības, jebkādi “varētu būt” un “bet ja nu pamēģinātu, piemēram...” un tamlīdzīgi. Vienīgais, ko nekādā gadījumā nedrīkst darīt, tā ir atklāta citu un tostarp arī pašam savu ideju kritizēšana vai acumirklīga nopelšana. Tāda prāta vētra var turpināties vairākas stundas pēc kārtas un noslēgties tikai tad, kad ideju plūsma pilnībā izsīkusi. Un, iespējams, šeit visinteresantākais ir tas, ka teju vai vienmēr desmitiem šķietami nepārdomātu, it kā acumirklī izšautu un dažkārt patiešām murgainu ideju klāstā neizbēgami rodas vismaz viena absolūti optimāla un noderīga.