Mastā skan suņu rejas. Kaut kur tuvumā brakšķ krūmi, un sirds sitas arvien straujāk. Un tur jau tas ir – tik ļoti gaidītais medījums. Šāviens, un viss jau ir beidzies… Nē, patiesībā viss tikai sākas, ar egles skuju pie cepures un rosīšanos medījuma pirmapstrādes vietā.

Un te nu bieži vien ir teju vai hamletisks jautājums – ko darīt? Ja medījuma nav daudz, protams, tas tiek sadalīts porcijās un aizvests mājās, lai vēlāk no tā pagatavotu steikus, cepešus, kotletes, mērces, pīrādziņus, pildītas pankūkas un visu citu, ko vien sirds kāro.

Taču, ja medījuma ir vairāk, ērti, ja to var nodot pārstrādei un tikt pie lielākām vai mazākām, pikantākām un ne tik ļoti pikantām desiņām, konserviem, pastētēm, pelmeņiem, hinkaļiem, lazanjām, gatavām pankūkām ar gaļu, čeburekiem un daudzām citām garšīgām lietām, ko gatavojuši īsti gaļas pārstrādes meistari.

Protams, teju katram mednieku kolektīvam ir saraksts ar vairākiem gaļas pārstrādātājiem, un katram no tiem ir kāda īpašā marka, kas padodas vislabāk. Vienam labāk izdosies mednieku desiņas, citam tie būs cīsiņi vai sardeles, vēl kāds pratīs pagatavot vislabāko cieti žāvēto desu, vēl kādam vedas gatavot pastēti.