Domājot par savas dzīves harmoniju, man gribas noelsties ar visiem uh un ah! Tas ir kā skaists, garšīgs un sulīgs sapnis, uz ko es pastāvīgi tiecos, bet realitātē ir sajūta, ka tas nepārtraukti kaut kur aizslīd. Arī strādājot ar klientiem, novērojams, ka bieži lielākā problēma ir saprast, ko īsti darīt – skriet vai atslābt. Citiem vārdiem – ko darīt, lai dzīve būtu pēc iespējas patīkamāka un harmoniskāka.
Kāds gudrs cilvēks reiz man teica: kāpēc man atpūsties, ja es nenogurstu? Kāpēc man atslābināties, ja es nesaspringstu? Un tajā ir dziļa doma – apstāties, pārslēgties, pirms nogurums vai saspringums ir iestājies. Nemētāties no viena galēja stāvokļa pretējā – no spriedzes apātijā, no hiperaktivitātes bezdarbībā, apstāties, pirms šī sarkanā līnija ir pārkāpta. Kā nekā dzīve naski mums māca: ja kaut kur saforsēsim, pretējais stāvoklis iestāsies automātiski – neaicināts. Ja badosimies, pēc tam prasīsies kārtīgi noēsties. Ja kaut kur skoposimies, kaut kur citur būsim izšķērdīgi. Ja kādā jomā būsim pārāk stingri pret sevi, kādā citā jomā dosim sev pārāk lielas atlaides utt.
Es to iztēlojos kā šūpoles, kur pastāvīgi esam augšā vai lejā, bet pati harmonija ir tas balanss, kad spējam noturēt līdzsvaru pa vidu.
Kāpēc iekšējo harmoniju ir tik grūti sasniegt un pēc tam arī noturēt? Droši vien tāpēc, ka mēs visi esam tikai cilvēki: mēs pieķeramies, aizraujamies, baidāmies un jaucam mīlestību ar īpašuma tiesībām, atkal un atkal iekrītot šūpolēs. Bet pats iemesls, kāpēc ielīpam šādos stāvokļos, ir nezināšana. Mēs nezinām savus iekšējos likumus – mūsu ego, šīs dzīves personības galvenās iezīmes, ar kurām, gribi negribi, jārēķinās. Nezinām kosmiskos (dieva) likumus, kuri darbojas neatkarīgi ne no kā. Piemirstam, ka esam dvēseles, kas dzīvo šo zemes dzīvi, un ka mūsu dvēseles gaismas atvēršanai un izpaušanai robežas nepastāv.