Zināms, ka Maķedonijas Aleksandra armijas karavīri cukuru uzskatīja par vienu no Indijas brīnumiem. Savukārt Senajā Ēģiptē to dēvēja par indiešu sāli, bet Ķīnā – par akmens medu.

Reklāma

Turklāt ķīnieši cukuru izgatavoja no tropu auga sorgo, bet indusi – no niedrēm. Indijā cukurniedru sulu pievienoja pat kaļķiem, jo valdīja uzskats, ka tas būvēm piešķir īpašu noturīgumu.

Eiropā šī saldinošā viela kļuva pazīstama varaskāro kristiešu fanātiķu sarīkoto asiņaino Krusta karu laikā, turklāt pietiekami ilgu laiku to vispār uzskatīja par ārstniecisku līdzekli, ko pārdeva aptiekās. Tikai 9. gadsimtā sākās cukura ražošana Sicīlijā un Spānijā. Bet Kristofors Kolumbs 1490. gadā cukurniedres nogādāja pāri okeānam uz Ameriku, kas jau pēc salīdzinoši neilga laika spēja nodrošināt ar cukuru praktiski visu Veco pasauli.

Mūspusē cukurs ļoti ilgi (vismaz līdz 18. gadsimta sākumam) bija absolūts greznības apliecinājums, to varēja atļauties lietot vien tikai visaugstākie tā laika sabiedrības slāņi jeb faktiski pat tikai valdītāju galmi.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.