...tie nav nekādi Rīgas sprukstiņi – iespers ar kāju pa d... un varēšu tik blusas jaktēt ap nabu.

Mežacūka… Tiek lauzti šķēpi par garšīgāko medījuma gaļu, un parasti uzvar alnis, bet klusiņām aiz muguras vairākums tomēr godīgi atzīstas, ka sulīgais rukšuks ar treknumiņu tomēr iet pie sirds vislabāk. 

Tas ir kā stāsts par mīļāko, kas tiek no citiem slēpta, bet tomēr mīlēta, lai arī paredzami zināmi riski. Un tas jau atkal ir stāsts par reputāciju: esi, cik labs gribi, bet galu galā reputācijai būs sava nozīmīga teikšana. Šajā ziņā prātā nāk Mozus ticīgo košera virtuves noteikumi, kas rukšus uzskata par netīriem dzīvniekiem un tāpēc neiekļauj savā racionā. Un tad nāk mūsdienu gudrie, kas grib sekot svešām paražām, cerot, ka šāda izrādīšanās viņus padarīs labākus, gudrākus vai turīgākus, nopaļājot nabaga suķīšus.

Un ko gan tādu tas nabaga ruksis ir nodarījis, ka šādi jāgānās? Ak jā – cūkai tak ir tauki, kas neesot veselīgi, gaļa esot salda kā cilvēkam un tamdēļ nenāk par labu figūrai. 

Un tad vēl kā zīmogs uz pieres tā trakā trihinella, par kuru retajam skaidrs, kas tas ir, bet visi zina, ka tas ir kaut kas nāvīgi bīstams un traks. 

Jā, ir tāda lieta, un no tās nekur neliksies, jo cūkas ir visēdāji dzīvnieki un ik pa laikam mēdz uzkost arī kādu grauzēju, kas var būt trihinellu pārnēsātājs. Trihinella ir permanenti klātesoša dabā, un ar to invadēties var ne tikai plēsēji, bet arī visēdāji, piemēram, cilvēki. Tostarp ne tikai no mežacūkām, bet arī no mājas cūkām, jo kūtī arī skraida peles, kas tīri labi garšo suķiem, ja atrod savā silē.