Jūnijs. Laiks, kad dienas ir visgarākās un naktis visīsākās. Mežā beidzies bērnu laiks, un mednieks atkal droši var doties pa medību taku. Šis ir gada gaišākais brīdis – pat pēc pusnakts ar labu dienas optiku var saskatīt medījumu. Pļavās vīst pirmie siena vāli, gaiss smaržo pēc vasaras pilnbrieda, un sirds sitas kā negudra, tālumā pamanot stirnas sarkanbrūno muguru. Kaza vai āzis? Tā ir pirmā doma, pēc kuras seko nākamā un nākamā. Kāda trofeja, cik vecs, saudzējams, vai šis ir tas mirklis, kad Diāna dod? Bet stirnāzis, pacēlis galvu, tramīgi ieklausās apkārtnes skaņās… Kā medniekiem šajā laikā klājies?

Medību dieviete Diāna bijusi labvēlīga skrīverietim Kristapam Pudņikam. Viņš nomedījis stirnāzi ar ļoti neparastas formas ragiem:

“Pirmo reizi to neparasto stirnāzi pamanīju pavisam nejauši – braukāju pa mežu, skatījos, vai neparādās kaut kas interesants. Un tad viņš tur bija. Diezgan tālu, tā ka paspēju tikai binoklī uzmest aci, bet uzreiz sapratu – šis nav nekāds parastais āzis. Ragi tādi dīvaini, it kā savērpušies. Gribēju tikt tuvāk, bet nekā – viņš nozuda, un viss.